Tāpēc pirmais priekšnoteikums - sunim jābūt integrētam sabiedrībā. Socializācija ir suņa sākotnējā apmācība - kā iekļauties un uzvesties sabiedrībā. Suņa piemērošanās dzīvei cilvēku vidē sākas jau agrīnā kucēna vecumā, vēl atrodoties pie mātes. Kucēns mācās saprast, ka šajā pasaulē ir citi suņi un cilvēki, dažādas skaņas, arī ne pārāk patīkamas procedūras, piemēram, nagu apgriešana. Šis ir ļoti svarīgs posms nākamā labi audzinātā drauga dzīvē. Daudz suņa dzīvē nosaka iedzimtība - temperaments un raksturs -, taču sākotnējā apmācība var ieviest korekcijas suņa uzvedībā saimniekam vēlamā virzienā. Piemēram, iemācīties kontrolēt agresiju un bailes.
Suņi mācās no pozitīvas un negatīvas pieredzes, tāpēc pēc iespējas agrāk ir jāparāda kucēnam pasaule caur pozitīvas pieredzes prizmu. Suņu apmācības vietās (skolās) ir izveidotas kucēnu socializācijas skoliņas, tajās, lieliskā kompānijā rotaļājoties, suns var apgūt turpmākajai dzīvei nepieciešamās iemaņas. Saimnieks var socializēt suni pats vai izmantot iespēju vest kucēnu uz skoliņu. Ja nav pieredzes kucēnu socializēšanā un apmācīšanā, vēlams konsultēties ar pieredzējušu kinologu un izvēlēties piemērotāko socializācijas un apmācības vietu un metodes. Pieredzējis instruktors noteikti pamanīs robus jūsu kucēna uzvedībā un paskaidros, kā šo uzvedības problēmu novērst, kamēr sunim tas nav izveidojies par nelāgu paradumu. Ja suņa īpašniekam jau ir pieredze kucēna audzināšanā un ir iespēja nodrošināt viņam gan citu suņu (vēlams vienaudžu un apmēram vienas svara kategorijas), gan citu (arī svešu) cilvēku kompāniju, četrkājainā drauga socializāciju un sākotnējo apmācību var apvienot ar ikdienas pastaigām.
*Dzintra Staprēna, kinoloģe