Piektdien notikusī ES komisāru izvēle, manuprāt, ir loģisks pirms tam notikušās Eiropadomes priekšsēdētāja un ārlietu ministres izraudzīšanas turpinājums. Daudzi, ieskaitot dažu «vecās Eiropas» analītiķi, ir gaudušies par «pelēku» kandidātu izvēli, taču man tā pirmām kārtām šķita ļoti eiropeiska izvēle. Proti, nosacītā pretstatā ASV, kur ļoti, varbūt pat ārkārtīgi lielu lomu valdītāju izraudzīšanā spēlē viņu personības, šarms un runas spējas, Rietumeiropā (sevišķi pēc autoritārisma murga XX gadsimta pirmajā pusē, Pireneju pussalā vēl ilgāk) uzsvars ir uz funkciju, uz efektivitāti. Par piemēru var minēt kaut vai abas lielvalstis Franciju un Vāciju, no kurām viena ir slavena ar savu birokrātiju, bet otra - ar nereti apsmaidīto pedantismu, ar Ordnung. Latvijā jaušamās vadonības vēsmas (ja neanalizējam šādas politiskās alternatīvas, manuprāt, nejēdzīgos praktiskos aspektus, kas saistās ar naudas lomu priekšvēlēšanu kampaņā u.tml.) šai kontekstā diemžēl ir vērtējamas kā politiska brieduma trūkuma pazīme. Mums dotā lieliskā iespēja - parlamentārisms - Latvijā vēl ne tuvu nav ne izsmelta, ne apgūta.
Tā, manuprāt, ir jāraugās arī uz Eiropas komisāru izvēli. Iespējams, ja nebūtu tik lielas koncentrēšanās uz Eiropadomes priekšsēdētāja posteni Vairai Vīķei-Freibergai, būtu atlicis vairāk spēka Latvijai nozīmīgāka komisāra amata lobēšanai. Piemēram, kuluāros minētās lauksaimniecības komisāra amatam. Bet nu Andrim Piebalgam ticis ES attīstības komisāra portfelis līdz ar deleģētu uzticību un pienākumu (tas gan oficiāli tiks apstiprināts janvāra otrajā pusē pēc kandidātu izjautāšanas Eiroparlamentā) nodrošināt palīdzības sniegšanu trūcīgām un mazattīstītām valstīm citviet pasaulē un pārraudzīt milzīgo šim nolūkam paredzēto budžetu. Lai gan EK prezidents Žozē Manuels Barrozo sacījis, ka viņš komisāru amatus ir uzticējis personībām, nevis valstīm, manuprāt, ir vērts turēt prātā, ka latvietim Piebalgam ir uzticēts saimniekot ar budžetu, kas septiņas reizes pārsniedz tās valsts budžetu, no kuras viņš nāk un kura turklāt ar šo savu budžetu, puspasaulei piepalīdzot, nekādi nespēj tikt galā.
Šai sakarā man ir personīgas, tomēr, manuprāt, vispārināmas atmiņas. Padomju armijā man izcēlās strīds ar dienesta biedru no Ukrainas - viņš plātījās, ka Ukraina ir Krievijas maizes klēts, tālab tā varētu pastāvēt arī ārpus PSRS, bet par manis turpat uz vietas minētajiem Rēzeknes piena kombināta kondensētā piena un Laimas konfekšu argumentiem tikai pasmējās. Nu Ukraina ar visu savu melnzemi ir tur, kur tā ir, bet latvietis kā tāds uzvalkā tērpies salavecis Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā dāļās cepumus un žagarus. Sīkums, tomēr patīkami.
Pat ja tīri tehniski Eiropas «lielie zēni» iespaidīgākās «mantiņas» paņēmuši sev, Baltijas valstu pārstāvjiem tikušas nozīmīgas jomas. Turklāt, lai gan komisāru skaits atbilst ES dalībvalstu skaitam, tā noteikti nav bijusi Latvijas politikā tik pazīstamā sfēru un aģentūru radīšana, lai katram tiktu sava sile. Piemēram, lietuvieša Aļģirda Šemetas nodokļu, muitas savienības, audita un krāpšanas novēršanas komisāra postenis izklausās tik pamatīgi, ka tur darba pietiktu trim komisāriem. Arī igauņa Sīma Kallasa transporta komisāra amats (kuru, tiesa, bija tā kā sev par gana atbilstošu noskatījis arī pats Piebalgs) nav saucams citādi, kā par atbildīgu.
Kas attiecas uz Latvijas līdz šim kūrētās enerģētikas jomas nodošanu vācietim Ginteram Etingeram, pirms konspirācijas teoriju attīstīšanas ir jāņem vērā daži apstākļi. Proti, Krievijas un Eiropas gāzesvads North Stream neapšaubāmi ir Vācijai nozīmīgs projekts un vācietis enerģētikas komisāra krēslā izskatās aizdomīgi. Tomēr tas ir daudz mazāk aizdomīgi par North Stream akcionāru Gerhardu Šrēderu, kad viņš bija Vācijas kanclera amatā. Turklāt kristīgais demokrāts Etingers pēc definīcijas ir sociāldemokrāta Šrēdera sāncensis. Un, lai gan enerģētikas komisāram būs sava teikšana gāzesvada jautājumā, viņa vāciskums noteikti rosinās pasaules sabiedrības uzmanību attiecīgajam jautājumam un - kas zina - varbūt arī veicinās tā lielāku caurskatāmību.
Starp citu, North Stream svarīgums Eiropai tika uzsvērts, arī šai amatā esot latvietim Piebalgam. Tā ka «krievu gāzes» politiskos, stratēģiskos un ekoloģiskos draudus diez vai mazinātu viņa atrašanās šai amatā. Piemēram, pavisam nesen Piebalga ieņemamais amats nekādi neveicināja Latvijas gāzes tirgus liberalizāciju, kas (vismaz teorētiski) varētu nozīmēt mazāku mūsu atkarību no Krievijas resursiem. Tā ka savā zemē saimnieki un lēmēji tomēr esam mēs paši. Un bez Andra Piebalga jaunajā amatā gūtās dažādās pieredzes, kas nākotnē varētu tikt likta lietā Latvijas politikā, gan jau mums varētu tikt arī kāds tūlītējs labums. Piemēram, ticams konsultants par pasaules pārtikas tirgu. Bet attiecībā uz to, cik tālu un pilnīgi noteikti pozitīvā kontekstā ar mūsu tautieša darbu varētu izskanēt Latvijas vārds, jāsaka - jo tālāk, jo labāk.