Par to varētu priecāties vismaz divu iemeslu pēc. Pirmkārt, ekonomiskās krīzes un finansiālo žņaugu situācijā (Diena par to rakstīja 16. septembra rubrikā Tikai Dienā) ražošanas izmaksu ziņā salīdzinoši lētākās dokfilmas ir viens no glābiņiem daudzskaitlīgajām Latvijas filmu studijām un darba iespēja kinorežisoriem. Otrkārt, aktuālā dzīve izrādījusies līdzvērtīgs māneklis skatītājiem - latvju kino entuziastiem, kas, lai arī pieraduši pie ikdienas ziņu un realitātes šovu diktatūras TV, tomēr diezgan naski vēlas baudīt dokfilmas tieši digitālajā kino formātā un uz lielāka ekrāna. Visbeidzot, filmās skartās tēmas un to dziļums, kura mākslinieciski adekvātā atspoguļošanā kategoriski nepietiek ar televīzijas sižeta formu. Jāpiebilst arī, ka tieši latviešu animācija un dokumentālais kino ir tā Latvijas (neesošās) kinoindustrijas produkcija, kas visbiežāk piesaista ārzemju kinofestivālu rīkotāju un dažādu reprezentatīvu kinoprogrammu sastādītāju uzmanību. Dokumentālā filma - Lailas Pakalniņas Pa Rubika ceļu šogad Latviju pārstāvēja Venēcijas Starptautiskajā kinofestivālā, arī vairākas citas dokumentālās filmas ir izraudzītas prestižām starptautiskām skatēm: Ginta Grūbes un Dāvja Sīmaņa filma Pasaules skaņa - dalībai Leipcigas kinofestivāla konkursā, savukārt skandalozās Andra Gaujas Ģimenes lietas piedalīsies prestižajā dokumentālo filmu festivālā Amsterdamā, turklāt tā konkursa programmā.
Mums šķita svarīgi uzzināt pašu ieinteresēto, procesā iesaistīto pušu viedokli jautājumā par latviešu jaunā dokumentālā kinoviļņa atdzimšanu, tādēļ režisoriem un/vai producentiem uzdevām divus būtiskus jautājumus.
1. Kāpēc jums bija svarīgs dokumentālā kino formāts?
2. Kur un kā attīstīties latviešu kino? Prognoze
Antra Cilinska
filmas Kā klājas, Rūdolf Ming? producente
1. Dokumentālais kino man ir svarīgs tāpēc, ka tas fiksē laiku, cilvēkus, sabiedrību, notikumus un ir patiesāks. Esmu pārliecināta, ka caur katru emocionāli uzrunātu skatītāju tas spēj arī mainīt pasauli. Nu, vismaz cilvēku viedokļus un uzskatus - noteikti.
2. Latviešu kino klupdams un krizdams noteikti virzīsies uz priekšu. Ar naudu vai bez naudas. Un esmu droša, ka mēs piedzīvosim patīkamus pārsteigumus! Nesenās dokumentālās filmas jau to pierāda.
Andris Gauja
filmas Ģimenes lietas režisors
1. Formāts kā tāds galīgi nešķiet svarīgs. Tas, kas mani interesē un kas vienmēr raksturo labu dokumentālo filmu un kino vispār - tas katarsiskais mirklis, kad atklājas neapstrīdamā patiesība, tā fascinējošā realitāte, kuru nemaz nevar inscenēt. Kad nojūk siena starp realitāti un spēli, kad «aktieris» (un tāds taču ir arī ikvienas dokumentālās filmas cilvēks) vairs pat neapzinās, ka viņš izspēlē savu dzīvi. Bet tas notiek reti. Arī Ģimenes lietās Zanda pamazām kļuva par tādu filmas «aktrisi» - viņas dzīve vairs nepiederēja tikai viņai vien, tā jau piederēja arī filmas veidotājiem, kam viņa uzticējās. Man kā režisoram svarīgi bija šo uzticēšanos panākt.
2. Mūsdienās tehniskie brīnumi rada revolūcijas kino. Tagad ikviens jauns un talantīgs cilvēks var ar mazu kameru, pat ar fotokameru realizēt savu ieceri un uzņemt kvalitatīvu filmu. Nav jāgaida, kad tiksi pie 35 mm filmlentes un kaudzes naudas. Kaut gan - ja ir nauda, arī labi, nauda nav šķērslis labai filmai (smejas). Bet vispār kino tehniskajā ziņā vairs nav tik ļoti dārgs. Mēs ar fotokameru un labu optiku pat pie «Iļjiča spuldzītes», faktiski - gandrīz tumsā, esam uzņēmuši tādas pasakainas epizodes, kuras uzreiz var montēt filmā. Ģimenes lietās tādas ainas ir. Mēs to saucam par metadokumentālo kino - varbūt, ka tāda nākotnē būs katra laba filma, jo šie jocīgie dalījumi - aktierfilma, dokfilma - izzudīs?
Kaspars Goba
filmas Homo@lv režisors
1. Dokumentālajā kino ienācu no dokumentālās fotogrāfijas un žurnālistikas. Veidojot filmas, sapratu, ka tā ir iespēja pilnīgāk, dziļāk un atraktīvāk parādīt notiekošo. Tieši dzīvē notiekošo.
2. Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz interesantu cilvēku un notikumu, ko varētu un vajadzētu filmēt. Un, kamēr vien būs cilvēki, kas spēs tajos saredzēt stāstus un aizraujošā veidā izstāstīt tos pārējiem, mūsu kino attīstīsies.
Laila Pakalniņa
filmas Rubika ceļš režisore
1. Es neesmu atradusi labāku atbildi uz šo jautājumu, kā viens slavens krievu režisors teicis - tāpēc, ka dzīve ir talantīgāka par mani. Dzīve piespēlē tādas situācijas un notikumus, kādus pat ģeniālākais režisors vai scenārists nevar izfantazēt. Un pat ja viņi tādu stāstu vai situāciju izgudrotu, visi teiktu - jūs pārspīlējat! Tas ir tas lielais dzīves noslēpums. Es savās dokumentālajās filmās neko uz filmēšanas laukuma «neinscenēju», viss notiek tā, kā notiek. Uz montāžas galda, jā, tur gan es filmu radu - no dzīves materiāla.
2. Situācija dokumentālajā kino ir laba, jo beidzot ir ļoti dažādas filmas, nav vienas receptes vai ģenerālās līnijas, kādas filmas jātaisa. Lai arī valsts naudas kino ir maz, atšķirībā no spēlfilmām vismaz dokumentālajā nozarē līdzekļu trūkums labu svaigu ideju nevar pilnībā nobremzēt. Tomēr, pat ja nauda latviešu filmām pēkšņi uzrastos, es nespēju iedomāties, kā iespējams vadīt māksliniecisku procesu, pasūtīt filmas - tā ir kaut kāda totalitāro režīmu domāšanas palieka, ka var izveidot komisiju, kas noteiks režisoriem, ko filmēt un ko nefilmēt. Katrs režisors tomēr pats zina, kā un par ko viņš filmēs. Tāpēc, es domāju, agri vai vēlu, bet tīri pragmatisku iemeslu dēļ, talantīgi cilvēki strādās dokumentālajā kino. Jo valstij spēlfilmas latviešu valodā laikam taču nav vajadzīgas.