Vēlēšanās caurkritušu politiķu iekārtošana padomnieku amatos vai valsts un pašvaldību uzņēmumu valdēs ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, pat tautā nemīlēti bijušie deputāti vai ministri tomēr ir ar lielu pieredzi publiskajā sektorā.
Un ne vienmēr viņi ir tikai deldējuši krēslus, sabiedrībai nekādu labumu nedodot. Nepārdomāti vai nepopulāri izteikumi, lēmumi vai rīcība novedusi pie tā, ka pēc vēlēšanām dažs attopas bez darba.
Citviet pasaulē, piemēram, Amerikā, ir privātas institūcijas, kas šādus augsta līmeņa profesionāļus, kas zaudējuši amatu prezidenta administrācijas maiņas gadījumā, sagaida atplestām rokām.
Latvijā tik plašu iespēju nav, un neievēlētie bieži nonāk savu partijas biedru pārraudzībā esošu uzņēmumu vadībā. Un daudzu amatos nonākušo profesionalitāti būs grūti apšaubīt.
No otras puses, tautas pamatotā nepatika pret šādu praksi ir par divām lietām. Pirmkārt, nav pārliecības, ka siltā vietiņā iekārtotais strādās sabiedrības, nevis savas partijas interesēs. Otrkārt, nevēlēšanās par lielāko daļu labi apmaksāto amatu rīkot konkursus izslēdz iespēju par to pašu naudu dabūt vēl labāku profesionāli.
Ja amatus ieguvušie pēc iestrādāšanās nespēs pierādīt, kādas acīmredzami pozitīvas izmaiņas vai uzlabojumus uzņēmumu darbā nesusi viņu algošana un ka bez viņiem tik tiešām nevar iztikt, tad šādas prakses nebaudāmos augļus partijas varēs pašas baudīt jau tuvākajās vēlēšanās.