Sadala aritmētiski
«Gudrajos un muļķajos» kādā ģimnāzijā sadalīja Ivetas meitas klasi, turklāt skolēnu skaitam abās klasēs bija jābūt vienādam. Iveta uzskata, ka šādi cieš gudrākie bērni, kam nepaveicies aritmētiskā dalījuma dēļ, kas, viņasprāt, radīts, lai abu grupu skolotājiem nodrošinātu slodzi. Bet Riharda mamma pārmet mūzikas skolotājai, kura jau 1. klasē skolēnus sadalīja koristos un tajos, kam lācis uz auss uzkāpis. Pagājuši jau 10 gadi, Rihards šai skolā vairs nemācās, bet mūzikas stundas viņam joprojām esot «pašas pretīgākās». Ģimnāziste Anete no Liepājas stāsta, ka viņas skolā šāda dalījuma nav. Viņasprāt, skolēniem ir jāpielāgojas skolotāja mācīšanas tempam: «Ja kaut ko nesaprot, tam domātas konsultācijas pēc stundām!» Kuldīgas 2. vidusskolas pamatskolas matemātikas skolotāja Mārīte Suhanova gan uzsver, ka vieglāk strādāt, ja skolēni izdalīti grupās, un ieguvējas esot abas. Viedokļi dalās.
Neapšaubāmi, ja skolotājs vairāk pievēršas bērniem ar vājākām sekmēm, tad garlaicīgi ir labākajiem. No šī aspekta raugoties, bērnu dalīšana grupās ir loģiska. Tomēr skolotāja Edīte Dāvidsone uzskata, ka šādai pieejai ir vairāki mīnusi. Viens: bērnu sadalīšana grupās uzliek zīmogu. Lai cik pozitīvi pieaugušie pret to izturētos, bērni paši mēdzot pielikt apzīmējumus grupām un savā komunikācijā demonstrē negatīvu attieksmi. Otrs: gudri klases biedri motivē vājākos mācīties labāk, bet, nonākot atsevišķā grupā, vājākie zaudē lielu daļu prieka mācīties. «Arī skolotāji ir mazāk motivēti. Un skolas noteikti labākos skolotājus novirza gudro grupām. Bet tieši vājākajiem, lai viņi «izsistos», ir vajadzīgi labi skolotāji. Dzīvē daudz ko var sasniegt ar darbu, ne vienmēr talants ir noteicošais. Bet, ja jau agrā dzīves posmā bērnus sadalām dažādās plūsmās, tātad pēc talanta, viņiem tiek liegta iespēja pierādīt sevi ar darbu,» uzskata E. Dāvidsone.
Ir logopēdiskas problēmas
Jau trešo gadu pozitīva prakse, kā adekvāti novērtēt bērna spējas mācīties, ir Ogres 1. vidusskolai, kur atsevišķos mācību priekšmetos skolēnus dala grupās. Skolas direktores vietniece 1.-4. klašu mācību darbā Inta Kuļicka stāsta, ka izveidotas tā saucamās atbalsta grupas, kur speciālie pedagogi māca pēc speciālām apmācības programmām. Savulaik I. Kuļicka sākusi pētīt, kāpēc daži bērni stundā godprātīgi strādā, bet nevar sasniegt to, ko pārējie, un skolotājs darbu nevar novērtēt ar labu atzīmi. Atklājies, ka bērni ar fonemātiskās dzirdes traucējumiem nespēj lasīt, strukturēt tekstu, sakārtot notikumus loģiskā secībā. Ja šos traucējumus neatklāj un nenovērš sākumskolā, jau piektajā klasē atklājas nopietnas problēmas, kas turpmāk tikai samilzt - rodas rakstīšanas traucējumi, teksta neizpratne, kas liedz apgūt vielu matemātikā, fizikā, ķīmijā. «Diemžēl tādu bērnu ir arvien vairāk. Viens no iemesliem - pirmsskolās valdošā līdzekļu trūkuma dēļ logopēdi strādā tikai nepilnu slodzi un bērni savas problēmas atnes uz skolu. Tāpēc jau pirmajā klasē veicam pilnīgi visu bērnu izpēti - ar viņiem strādā skolas psihologs un logopēds,» skaidro I. Kuļicka. Pavisam skolā ir 42 atbalsta bērni no 1. līdz 8. klasei. «Pirmo klašu diagnostika rāda, ka 18-36% bērnu paredzami mācību traucējumi. Tāpēc strādājam arī ar skolotājiem un vecākiem, lai mācību procesu virzītu ne tik daudz uz rezultātu, bet lai pasaudzētu bērnus, lai viņus šīs problēmas nepārmāktu tik strauji,» norāda skolas psiholoģe Jolanta Lamstere. Mērķis ir palīdzēt skolēnam attīstīt spēju mācīties, konsultēt skolotājus par to, kā strādā bērna domāšana un uztvere, citādi organizēt mācību procesu.
Tā nav diagnoze
Direktora vietniece 5.-9. klašu mācību darbā Irēna Pupčenoka neslēpj - šo bērnu rezultāti nav augsti: «Tie nevar būt augsti, toties bērnam ir stiprs četrinieks vai piecnieks, un viņš jūt, ka paveicis to, ko nevarētu izdarīt 30 bērnu grupā.»
Parasti tie nav skaļie, hiperaktīvie, bet klusie bērni, kuri paši apzinās, ka netiek pārējiem līdzi. Jau septītajā klasē divos eksāmenu priekšmetos - latviešu valodā un matemātikā - skolēniem ar speciālo programmu skolotāji radījuši iespēju «iet laukā no klases», lai mācītos atsevišķā grupā. Līdzi drīkstēja nākt vēl kāds no klases. Vecāki no atbalsta programmām neatsakās, jo ieguvums esot kā pie bezmaksas privātskolotāja. «Tā nav diagnoze, bet gan mācību procesa pielāgošana bērnam. Uzskatīt, ka šāds bērns ir glups, ir novecojis stereotips. Dažiem intelekts ir ļoti augsts - IQ pārsniedz 130, bet viņš ir nesekmīgs astoņos priekšmetos! Teiksiet - neviens neko nevar iemācīt bērnam ar tik augstu intelektu? Taču viņam ir uzmanības deficīts, nav mācīšanās iemaņu, neveidojas mācīšanās ritms. Viņš gadiem mācās dzejoli tādā veidā, kādā nekad neiemācīsies. Atliek tikai parādīt, kā darbojas viņa individuālā atmiņa, un viņš iemācās,» piemēru ilustrē psiholoģe. Cits bērns mācās jau devītajā klasē, bet neliek komatus, punktus teikuma beigās. Izrādās, tas nav zināšanu trūkums - teoriju viņš zina, bet fonemātikas dēļ, klausoties diktātu, neuztver pauzes. Viņam vajadzīga cita pieeja, un 30 cilvēku auditorijā skolotājs bērna individuālo atšķirību pamanīt nevar,» uzsver psiholoģe. Viņasprāt, lielākā problēma tā, ka izglītības sistēma nav vērsta uz spēju attīstīšanu, bet joprojām uz zināšanu apjoma iegūšanu. «Ja spējas bērnam neattīstās pašas no sevis, viņš nespēj apgūt apjomu. Tas ir kā nenobriedušu kumeļu sākt trenēt kā sacīkšu zirgu.»