Viennozīmīgi, ka mūsu nozare attīstīsies pēc scenārija business as usual, - tātad darām kā līdz šim, un pieaugums būs neapšaubāmi. Bet mēs gribam parādīt tās iespējas, kuras ir, ja valsts un privātais sektors sadarbojoties nāk kopā, tad mēs varam izdarīt daudz vairāk. Šodien meža nozarē ir daudz izdarīts. Bet galvenais jautājums ir, vai darām kā līdz šim, vai apkopojam spēkus un panākam daudz vairāk.
Jūsuprāt, arī pēc desmit gadiem mežu nozare būs vadošā nozare Latvijā?
Mežu nozare noteikti būs viena no vadošajām, jo es neticu, ka atradīsies kāda brīnumnozare, kas pēkšņi nez no kurienes uzradīsies un mūs apdzīs. Protams, mūsu īpatsvars IKP samazināsies, bet nevis tāpēc, ka mēs kļūsim mazāki, bet tāpēc, ka citi strauji augs, - attīstīties IT nozare un citas. Bet mēs esam tā nozare, uz kuras balstās tautsaimniecība. Šodien bieži mēdz teikt, ka valsts no mūsu nozares īsti neko negūst. Īstenībā valsts no mūsu nozares ik gadus gūst 120 miljonus latu lielus nodokļus un Latvijas valsts mežu dividenžu veidā. Tas ir aptuveni divtik, cik ir vajadzīgs māmiņu algām. Bez tam mēs saviem darbiniekiem uz rokas samaksājam aptuveni 70 miljonus latu ik gadu, kas atkal tālāk aiziet Latvijas tautsaimniecībā. Ja 30 miljoni latu no šīs nozares darbinieku algās saņemtās naudas aiziet pārtikas produktu iegādei, tad mēs dodam stimulu šai nozarei. Deviņdesmito gadu sākumā daudzas nozares atdzima no Latvijas mežu naudas. Tas ir līdzīgi kā Somija, kas arī pēc Otrā pasaules kara atdzima uz mežu bāzes.
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka Latvijas meži tiek izzāģēti par daudz un pēc desmit gadiem mums nemaz nebūs, ko zāģēt?
Tas ir ļoti maldīgs uzskats. Trīs sausi cipari. Ik gadu Latvijas mežos pieaug 25 miljoni kubikmetru koksnes, no tiem dabīgā nāvē nomirst (nokalst) četri miljoni kubikmetru, un ik gadus mēs nocērtam 13 miljonus kubikmetru koksnes. Tātad faktiski mežā divreiz vairāk palielinās šie kubikmetri, nekā mēs nocērtam. Arguments skan arī tāds, ka mazie stādiņi vai krūmi aug, bet mēs cērtam lielos un varenos kokus. Būsim godīgi, koksnes apjoma pieaugumu dod ne jau tie mazie stādiņi, kuri izskatās, ka strauji aug, bet vidēja vecuma meži, kas aug visstraujāk. Skatoties statistiku, tik daudz ciršanas vecumu sasniegušo mežu pēdējās desmitgadēs nav bijis nekad. Šie skaitļi liecina, ka mēs neizmantojam mežu nozares potenciālu un nepaņemam tik daudz, cik Latvijas meži varētu dot. Protams, tālāk iet diskusija par sugām. Bērzam valsts mežos mēs jau esam sasnieguši to izstrādes līmeni, ko varam cirst, bet apšu kļūst aizvien vairāk un vairāk. Mūsu ekonomika nemāk paņemt šo apses koksni.
Kāda ir jūsu attieksme pret meža kooperatīvu veidošanu?
Mēs saredzam tajos potenciālu. Ir daudz mazo mežu īpašnieku, kuriem ir aizspriedumi vai bailes dot savu mežu kādam apsaimniekot vai nocirst, jo viņiem liekas, ka viņa mežu kāds sabojās. Tāpēc mums ir svarīgi, lai rodas tādas mežu īpašnieku organizācijas, kooperatīvi, kuri māk apsaimniekot savu mežu. Šobrīd vairāk nekā ceturtā daļa mežu īpašnieku neveic nekādu saimniecisko darbību savos mežos. Mums ir cerība, ka caur mežu kooperatīviem šie meži varētu ienākt saimnieciskajā apritē. Tas, ko varējām vērot Saeimā, bija tiešām profesionāls veids, kā norakt likumu. Jo tad, kad beidzās argumenti, kas būtu par sliktu mežu kooperatīvu veidošanai, tajā brīdī tika izmantots veikls juridisks gājiens, kādā veidā tīri formāli pārtraukt diskusiju. Cerams, ka rudens sesijā vairs nenotiks šādas formālas likuma bremzēšanas metodes.
Ir dzirdēti pārmetumi, ka mēs par daudz eksportējam neapstrādātu koksni, nevis to apstrādājam šeit.
Ja mēs nocērtam koku, iedomājamies, ka tas ir no stumbra līdz galotnei un vēl galotnes daļa. No stumbra līdz galotnei - tie saucas zāģbaļķi, kurus var sazāģēt dēļos vai saražot no tiem finieri. Šādu koku mēs faktiski gandrīz neeksportējam. No visa apjoma, ko mēs ik gadus nocērtam, mēs eksportējam tikai 3% zāģbaļķu, un vairums no tiem aiziet uz Igauniju. Bet tā ir tāda pierobežu apmaiņa - igauņi nopērk pie mums Vidzemē, mēs kaut kur Lietuvā. Tātad apaļkoku mēs pārstrādājam uz vietas. Par galotnes daļu - tur mums ir potenciāls domāt. Celulozes rūpnīcas Latvijā nav, tāpēc nav tik liela patēriņa. Tomēr alternatīvas ir atrastas. Ir sākušas strādāt plātņu rūpnīcas. Attīstās granulu ražošana. Katlumājas Latvijā tiek nomainītas no dabasgāzes uz koksni. Arī dēļi, ko ražo Latvijā, patiesībā jau ir galaprodukts. Nav jau tā, ka muļķa latvieši eksportē dēļus, bet gudrais vācietis mēbelē. Ko dara šis vācietis ar Latvijā sagatavotu dēli? Viņš no šī dēļa nogriež gabalu vajadzīgajā lielumā un iebūvē mājā. Mums Latvijā nav attīstīta koksnes būvniecība, tāpēc mēs pārdodam šo būvmateriālu. Varbūt mēs varētu vairāk ražot koka karkasa mājas vai pievērsties mēbeļu industrijai. Ir ļoti svarīgi, lai šīs industrijas Latvijā augtu. Tāpēc mēs arī šajā konferencē vairāk runājam nevis par to nozares daļu, kas ir mežs un pirmapstrāde, bet par to, kā mēs no šiem dēļiem varam saražot vairāk.
Intervēja Atis Rozentāls, sagatvoja Sandris Točs