Biežākās pretenzijas parasti ir par sēklu dīdzību, taču būtu objektīvi jānovērtē, vai, tās sējot un audzējot, ir ievēroti visi nosacījumi. «Jo gleznāka ir šķirne, jo vairāk uzmanības tā prasa temperatūras, mitruma režīma ziņā un jo lielākas pūles jāpieliek, lai augu izaudzētu un no tā iegūtu labu ražu. Īpaši tas attiecas uz hibrīdu šķirnēm,» saka M. Grīnvalds. Uzņēmumiem, kas nodarbojas ar sēklu audzēšanu, fasēšanu un tirgošanu, jānodrošina standarta dīdzība, tāpēc tie cenšas piedāvāt maksimāli kvalitatīvas sēklas. Tas gan atsaucas uz cenām. Dārgākas (vismaz pirmajos gados pēc parādīšanās) būs arī jauno šķirņu sēklas, kam panākta īpaša garša, ražība vai izturība pret kaitēkļiem un slimībām.
Noteikt sēklu kvalitāti pēc to iepakojuma ir grūti. Ja sēklas safasētas dubultajā vai vakuuma fasējumā, tās var saglabāt dīdzību 3-4 gadus, jo tām nepiekļūst ne gaiss, ne mitrums. Pamatīgāks fasējums var būt arī lielāka garantija, ka paciņā tiešām atrodas tas, kas uz tās uzrakstīts. «Hibrīdu un brīvās apputes jeb nehibrīdās šķirnes cenas ļoti atšķiras, bet to sēklas vizuāli -ne. Var būt viltojumi,» brīdina M. Grīnvalds.
Specializētie sēklu uzņēmumi tirgo tikai tās šķirnes, kas reģistrētas Eiropā, turklāt pirms laišanas tirdzniecībā nereti pārbauda no ārzemēm nākušās šķirnes, kā tās augs Latvijas apstākļos. Latvijā tiek audzētas klasiskās vietējās selekcijas šķirnes, bet pārējās sēklas nāk no ārzemēm. «Taču arī Eiropas sēklas tiek audzētas apstākļos, kas jau pielāgoti mūsu klimata zonai,» saka M. Grīnvalds.