Tradīciju sintēze
Pēc M. Mellēnas domām, mūsdienu pasaulē cilvēki vai nu turas pie ļoti dziļām tautas saknēm, ievēro senās paražas un rituālus, vai arī svētkus kontekstualizē mūsdienu situācijā. Saglabājas gan tautas mantojums, gan rodas jaunas pašu radītas svētku norises. M. Mellēna uzskata, ka mantotā tradīcija vienmēr ir salikta, ar ietekmēm no dažādiem laikmetiem un citām kultūrām. «Mana vecvecmamma bija poliete, tādēļ ģimenē ienāca arī katolicisms, līdzās latgaļu virtuvei - poļu tradicionālie ēdieni. Pie ģimenes Lieldienu stāstiem pieder atmiņas par pashu un kuliču, to gatavošanu,» teic Māra. Kad lopiņi vairs netika turēti, mamma veikalā meklēja graudainu biezpienu, jo citāds pashai nederēja, atgādināja, ka mandeles jāaplej ar karstu ūdeni un jānoloba, lai nav rūgtenas. Tā Lieldienām piederošais turpinās urbānā vidē, tradīcijas iegūst citas izpausmes, skaidro tradīciju pētniece. Piemēram, folkloras ekspedīcijā Otaņķos uzzinājuši, ka tur joprojām Lieldienās gatavo ligzdas, kur slēpt olas.
Ola daudzās kultūrās ir dzīvības simbols. Tā ir formas pilnība un noslēpums - izšķilsies cālis vai ne. Lieldienu olas ir raibas, lai arī dainās tikai daži šķietami jaunākas izcelsmes teksti min olu krāsošanu. M. Mellēna uzskata, ka krāsošanā slēpjas īpaša burvība, jo katra ola nokrāsojas citāda. Pati meklējusi pieneņu un gārsu lapas, krāsojusi rudzu zelmenī. Gaidītās zaļās krāsas vietā viņai olas vienmēr kļūstot koši dzeltenas, Māra smej. Skaisti iznāk, ja olām pietin pērnā Jāņu vainaga ziedus un bērza lapas. Draudzene iemanījusies iegūt koši zilu krāsu, ja olas vāra melleņu ievārījumā bez cukura, citi olām piesien sniegpulkstenītes.
Goda vietā Tusītis
Animatore Maija Brence ir daudzu mūsu animācijas filmu klasikas līdzautore, kā viņa saka - kustību māksliniece. Likusi mazgāties zaķīšiem pirtiņā, ceļot čigānu meitenei Ringlai, dauzīties Dillī Dallī un darboties neparastajiem rīdziniekiem. Maija ilustrējusi daudzas bērnu grāmatiņas, tostarp par Lieldienām. Tapusi arī pastkarte ar zaķeni, kura atgādina, ka Lieldienu rītā jāapēd ne mazāk kā 13 dzērveņu ogu, lai būtu sārti vaigi. Maija pati glabā mammas Lieldienās dāvāto Tusīti - no lupatiņām un zeķēm šūtu trusīti, kuram ausis un ļipa cietušas no bērna un laika zoba. Bet ik gadu Lieldienās groziņš ar Tusīti un olām ir goda vietā.
«Kad biju jauna un jutos kā liela māksliniece, olas apgleznoju ar akvareļu krāsām, bet, lupinot nost čaumalu, viss krāšņums palika pie pirkstiem. Mēģināju ar nagu laku, esmu ziedusi arī ar sveci,» atceras M. Brence. Nezināšanas dēļ reiz viss darbs bijis vējā. Ja olas tin vilnas audumā, ūdenim jāpielej etiķis, lai krāsa var pieķerties, ja kokvilnas - jāpieliek sāls. Maija reiz pielikusi ūdenim abus, rezultātā olu čaumala drupa un krāsa ķērās pie rokām. Secinājusi - jo vienkāršāk, jo labāk. «Paliku pie sīpolu mizām,» smej māksliniece. Pēdējais atklājums: olu ietin sīpolu mizās, pieliek karoti melleņu vai upeņu ievārījuma, aptin lupatiņu un vāra - tad zilganpelēks aukstais tonis mijas ar siltajiem. Brīdis, kad tin vaļā un skatās, ir brīnišķīgs, atzīst Maija.
Ticējumi teic, ka Lieldienas svētdienā olas jāvāra visām saimniecēm, tad var labi satikt ar saimi un kaimiņiem. Ja Lieldienās nemaina olas, cāļi nepadosies. Atraktīva rotaļa jau izsenis bijusi olu ripināšana, kad izmanto slīpu vai taisnu virsmu - īpaši olu ripināšanai pagatavotu renīti, dēli vai vienkārši pļavu. Jāizskaita, kurš pirmais olu ripinās. Katrs nākamais cenšas olu uzripināt jau izripinātajām. Visas skartās olas ripinātāji savāc sev. Arī olu sišanās kaujas ir sena Lieldienu paraža. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu. Savukārt šūpoļu kāršanai dainās bija īpaša nozīme puišu un meitu attiecībās. Maijas bērnībā šūpoles visu gadu atradās dārzā koka zarā, bet, sākot iet skolā, Maija atklājusi, ka lielās šūpoles katru gadu kar citās vecmīlgrāviešu mājās.
Šūpoles izkustina dzīvei
«Man Lieldienas asociējas ar gaismas atgriešanos, pūpoliem, olām, oļiem un šūpolēm - augšā, lejā un koku zaru rakstu, galotņu ņirboņu acu priekšā. Es bērnībā draudzējos vientulīgi ar sevi un dabu. Bija interesanti,» stāsta grafiķe un dizainere, SIA Lampu dizaina darbnīca īpašniece Ērika Māldere. Tagad savām trim meitām viņa māca, ka bez darba nav svētku.
Par visu jāparūpējas pašām, nevis jāgaida, ka trejdeviņi brīnumi atripos paši no sevis. «Ja zaķi no Vāczemes pie mums ieviesušies kā mūsdienu tradīcija, tad lai dēj vismaz šokolādes olas! Sapērkos un tad tēloju zaķi, salieku olas dažādās vietās. Reiz staigājām gar jūru, un mana mazākā meita vēl līdz šim tic, ka zaķi bija sadējuši smiltīs, vienu olu pat viņai zābakā!» atklāj Ērika.
Vienmēr izrādās, ka olu nopirkts par maz, jo katrs grib mākslinieciski izpausties. Vēl trakums, ka iznāk tik skaistas, ka žēl ēst. Tāpēc ģimene olas krāsojot divreiz - gan pēc latviskām, gan pēc kristīgām ieražām. «Ripinām, mainām, sitam, ēdam. Kas olas ēd bez sāls, tas melos - tāds neveselīgs ticējums,» smej Ērika. Jautāta, kā latviešiem radusies tradīcija olas krāsot, viņa stāsta - runā, ka senatnē bija dabūjamas tikai no dabas raibās meža putnu olas. Vēlāk iemanījušies par tādām uzdot krāsotas vistu olas.
Ērika jau no skolas laikiem saaugusi ar latviskām tradīcijām caur folkloras draugu kopām Savieši un Skandinieki. Folkloras kopu dalībnieki svin Lielo dienu, pavasara saulgriežus, kas parasti ir martā. Tad ceļas agri, sagaida sauli, mazgā muti avota ūdenī. Tumšais laiks tāds migas laiks, pārziemo, nogaidi, pārdomā, bet pavasaris aicina laukā. Šūpoles izkustina dzīvei! Draugu pulkā iznāk arī izdziedāties. «Īpaši skaistas ir Latgales Lieldienu melodijas, tās skaniski atdarina šūpoļu čīkstēšanu,» Ērika teic.