Bet es taču dzīvojot Rīgā! Kāpēc tur vajag? Skaidroju, ka Rīga ir tumša. Vēl nesen gandrīz ar automašīnu uztriecos cilvēkam. Zaļā gaisma luksoforā bija gan man, gan gājējam. Labais pagrieziens. Cilvēks izmetās no veikala un sāka skriet. Tumšs, bezformīgs, kā ēna. Nobremzēju. Noskurinājos un turpināju ceļu, lādējoties par cilvēku un Rīgas domes tumšprātību. Ar blāvi zaļo luksofora gaismu ir par maz, lai pamanītu gājēju. Es maksāju nodokļus, lai Rīga būtu tumša? Saprotu, ka nekad jau nevarēs izgaismot katru stūri, tāpēc jācer uz cilvēku prāta apgaismību. Jo īpaši uz kundzēm pāri gadiem 60. Vēl nesen kāda lēdija stāvēja Brīvības ielas vidū, samulsusi un sabijusies. Bez atstarotāja, protams. Bija tikusi līdz pusei. Luksofors un gājēju pāreja bija pavisam netālu. Cik pārliecinātai par sevi vajag būt, lai triektos pāri četrām joslām? Saprotu, ka nav naudas tam mirdzošajam niekam un dzīve tāpat virzās uz otru pusi, taču nu padomājiet arī par mani. Negribu nobraukt nevienu cilvēku. Tas attiecas arī uz tiem, kuri staigā pa nomaļiem lauku ceļiem. Saprātīgākie iet pa pašu, pašu malu, taču ir dažs, kuru aptumšojis reibums. Lai tiktu pie vajadzīgā litra, cilvēks būs gatavs pat pārdot savu atstarotāju. Jo viņam dzīve ir šodien. Diez vai viņam maz ir tas atstarotājs.
Joprojām pa Rīgu braucu ar velosipēdu. Man ir pieres lampa un aizmugurē lukturis, taču pieļauju, ka mani neredz vispār. Apzinos, ka es vienīgā sevi sargāju. Nepaļaujos uz to, ka, braucot pēc noteikumiem, ar mani nekas slikts nenotiks un mani redzēs.
Atstarotāji ir tikpat svarīgi, cik piesprādzēšanās auto, taču man nepatīk, kā tie izskatās pie somām un apģērba. Bet ko gan es vēlos - skaistumu vai dzīvību? Es vēlos vasaru. Nekas cits neatliks, kā atrast skaistu atstarotāju. Sudrabota auduma zaķi, kāds ir manai māsai. Sudrabotu zizli, kas viz kā Zvaigžņu karos. Skaistas, atstarojošas krelles, ar ko izrotāties pirms došanās tumsā.