Šogad Jāņos vairāk nekā citkārt jāuzmanās no lāčiem, jo to skaits Latvijā ir audzis. Visvairāk jāuzmanās tiem, kuri svētkos nolēmuši dzert tos alus, kuriem uz etiķetes apgalvots, ka tie taisīti pēc ļoti senas receptes. Nav izslēgts, ka sirmā senatnē lāči ir piedalījušies Jāņu svinībās un kopā ar mūsu senčiem braši dzēruši medalu un citus senos alus. Tā kā lāču ģenētiskajā atmiņā var būt saglabājusies seno alus šķirņu garša, viņi, ieraudzījuši uz pudeles etiķetes apgalvojumu par ļoti seno recepti, noteikti mēģinās to nogaršot un var būt vīlušies, ja šis alus negaršos tā, kā patiesi garšoja senie ali. Tā kā ir zināmas aizdomas, ka to, kā patiesi garšoja senie ali, nezinām ne mēs, ne tie, kas izgudrojuši minēto alus šķirņu reklāmu, nevaram izslēgt, ka dažs labs lācis šāgada Jāņos var izrādīties agresīvs. Drošības labad tiem, kas nolēmuši Jāņus svinēt kaut kur Austrumlatvijas mežos, vajadzētu kādu šo «sena latviešu alus» pudeli līdz pusei izdzert, pieliet ar šņabi un nolikt tuvāk mežam. Tad lācis, ja arī gribēs šķendēties par negodprātīgo reklāmu, ātri apreibs un aizmigs.
Līdzīgi Jāņos jācīnās pret odiem, tikai atšķirībā no lāčiem te reibinošais šķidrums nevis jānoliek patālāk no ugunskura vietas, bet gan jāsalej sevī iekšā. Tad odi piesūkušies ātri apreibs un kritīs zemē.