Nedēļas nogalē Panorāmai izdevās mazliet atsegt noslēpumainības plīvuru, kas jau ilgstoši aizsedz skatam valstij piederošās Citadele bankas pārdošanu. Vienlaikus atklājot valdības pārstāvju pilnīgu neprasmi gan korekti komunicēt ar sabiedrību, gan vajadzības gadījumā arī paturēt mēli aiz zobiem.
Vispirms par pēdējo. Nu, kas tā par lietu, ka atkal un atkal par slepeniem nosaukti fakti nāk gaismā brīžos, kas visdrīzāk tam galīgi nav piemēroti? Protams, mūs visus interesē, kas būs ar to banku, taču šajā gadījumā runa ir par tās pārdošanā iesaistīto personāžu darba kvalitāti un profesionalitāti. Kā gan varam uzticēt lemšanu pār nozīmīgām valsts lietām cilvēkiem, kuri nepilda saistības, kas šajā gadījumā ir noslēpumu neizpaušana, bet citkārt var būt arī kas daudz būtiskāks!?
Un tagad par jautājumiem, kas ir jeb, pareizāk sakot, kam bija jābūt daudz plašāk atklāti izrunātiem. Kāpēc neviens no valdības tā arī nav spējis korekti un izsmeļoši izklāstīt iemeslus tieši šādai bankas pārdošanas metodei - pircēja izvēlei slepenībā un šaurā pieaicināto personu lokā? Kāpēc banku nevarēja pārdot ar biržas palīdzību izsolē? Kāds teiks, ka tie ir naivi jautājumi, ka tikai šādi vien bankai var piesaistīt nopietnu investoru. Varbūt. Skaidrs ir tikai viens - ja kāds cits būtu uzdrošinājies, «šaurā lokā konfidenciāli vienojoties, radīt ekskluzīvu izņēmumu vienam pretendentam», nu, piemēram, Ušakovs, iztirgojot Lucavsalas zemi, būtu tāāāāds skandāls... Tas liecina, ka bankas pārdošanas metode varbūt ir pareiza, taču šī procesa realizācija, noplūdinot faktus, bet neskaidrojot procesu, ir pilnīgi aplama, paļaujoties, ka tirgotājiem a priori uzticēsies, jo sabiedrības attieksmi taču pamatā nosaka simpātijas vai antipātijas pret izpildītājiem.
Ja valstij ir mērķis banku pārdot pēc iespējas dārgāk, nav saprotama pretendentu iepriekšējā atsijāšana. Solīja par maz? Tā arī pasakiet. Citādi visādi var tulkot. Kaut vai - ka nebija no «pareizajām» valstīm. Labi, arī tādu argumentu varētu pieņemt. Banka gana liela, var ietekmēt valsts finanšu drošību. Tad varbūt varam priecāties, ka valdības izvēlētais pircējs ir no mums draudzīgas valsts? Nu, nezin... publiski pieminētais amerikāņu fonds ir tikai pagaidu īpašnieks - nopirks, uzlabos pārvaldību un par krietni lielāku summu tirgos tālāk. Kam? To nu gan Latvija vairs nespēs ietekmēt. Varbūt arī tiem, no kā visvairāk baidāmies. Bet kuru gan tas tad vairs interesēs?
Daudz runāts, ka vissvarīgākais esot notirgot pēc iespējas agrāk. Citādi draud lielas nepatikšanas. Ja tas ir galvenais dzinulis valdības darbam šobrīd, steiga un pavirša slepenība varbūt ir saprotama. Vai attaisnojama - tas jau ir cits jautājums. Sekosim līdzi, vērtēsim.