Uz jautājumu, vai viņš, būdams pilsonis un brīvi pārvaldīdams valsts valodu, sevi uzskata par krievvalodīgu latvieti, atbild nekavējoties ar «jā». Tiesa, latviešiem ar šādu formulējumu samierināties ir grūtāk. Cittautieši, kas nevēlas integrēties, un latvieši, kas pret integrāciju ir piesardzīgi, ir Gordija mezgls, ko pārcirst mēģinās Kultūras ministrija, kam no šī gada ir jauna funkcija - sabiedrības integrācija.
Piemērs, ka ar sabiedrības integrāciju nodarbojas Kultūras ministrija, noskatīts kaimiņos - Igaunijā programma darbojas jau kopš 2008. gada, esot sasniegti pirmie pozitīvie rezultāti. «Piederība Igaunijas sabiedrībai veidojas, dalot vērtības un principus, kā arī pārvaldot nacionālo valodu,» rakstīts programmā, ko patlaban kaimiņu KM izstrādā laikposmam līdz 2013. gadam. Latvijā integrācijas jautājums līdz šim risināts bez spožām uzvarām, ar neērto jautājumu nodarbojoties vispirms Sabiedrības integrācijas fondam, tad Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam, kura funkcijas 2009. gada sākumā pārņēma Bērnu un ģimenes lietu ministrija.
No 2009. gada 1. jūlija par valsts politikas izstrādi integrācijas lietās bija atbildīga Tieslietu ministrija. TM departamenta izstrādātās Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes par četriem galvenajiem integrācijas virzieniem atzīst valstiskās identitātes stiprināšanu, starpkultūru dialoga attīstību, diskriminācijas novēršanu, iecietības veicināšanu un imigrantu integrāciju. Integrācijas pamatā likta valsts valoda, arī nacionālās kultūras vērtības. Kādas tās ir un kā tās «iebarot» citas kultūras pārstāvjiem, tuvākajā laikā ar speciālistiem diskutēs KM.
Bez lepnuma par valsti
Visas puses ir vienisprātis, ka līdz šim trūcis politiskās gribas. «Ja krievvalodīgie patiešām gribētu otru valsts valodu, tas jau sen būtu noticis,» ir pārliecināts politikas pētnieks Dmitrijs Petrenko. No otras puses - arī latviešu nacionālā pašapziņa nav radījusi stabilu pamatu lepnumam par savu valsti, kas ir viena no būtiskām integrācijas procesa sastāvdaļām.
«Integrācijas situācija Latvijā jau gadiem stagnē. Ja runā par konkrētiem cilvēkiem, esmu sastapusi gan cittautiešus, kas uzskata, ka latviešu valoda jāieliek mutē lēni, pacietīgi, labprātīgi un no valsts budžeta naudas, gan tādus, kas visu dara paši - gan apgūst valsts valodu, gan saglabā savu valodu, atrodot tam domubiedrus. Neapšaubāmi situācijā, kad valsts valodas apguves nepieciešamībai ir vairāk ekonomiska motivācija, integrācija risinās ātrāk un sekmīgāk,» uzsver LU profesore, Saeimas deputāte Janīna Kursīte. «Protams, «rīkste» kā integrācijas pamatlīdzeklis diez vai ir tas labākais, kas darāms. Latvijā integrācijas galvenā ass ir latviešu valoda kā valsts valoda. Kultūra ir viena no pamatlietām, kas veido, stiprina un veido kādas valsts tēlu. Kultūru veido ilgā laikā radītas vērtības, arī paradumi, ieražas, citi apzināti un neapzināti orientieri.» Piemēram, Ziemassvētku datums. «Mūsu valsts 1919. gadā oficiāli pārgāja uz t. s. Gregora kalendāru, agrāk arī pie mums Ziemassvētkus svinēja pēc vecā stila 7. janvārī. Ne vienam, ne otram datumam nav vainas, runa ir par kādā valstī pieņemto atskaites punktu. Valsts nevar būt spēcīga, ja dzīvo un svētkus svin vienlaikus pēc vairākiem stiliem. Mums ir pieņemts, ka tēvavārdu oficiālā saziņā nelieto, Krievijā lieto. Ne viens, ne otrs nav labāks, runa ir tikai un vienīgi par kultūrtradīciju. Ja dzīvojam un gribam dzīvot Latvijā, ievērojam Latvijā pieņemto, personiskajā satiksmē izvēloties uzrunāt citam citu tā, kā mums patīk, bet oficiālā satiksmē tā, kā oficiāli pieņemts,» J. Kursīte uzsver.
Integrējamie un integrētāji
Plānošanas dokumentos netiek slēpts, ka atjaunotā valsts interese par integrāciju saistīta ar bažām par strauju pilsoņu skaita sarukšanu. Līdzīgi kā aktualizētais jautājums par dubultpilsonību, kas ļautu «paturēt» aizbraucējus, nepilsoņu integrācijai ir līdz galam neizmantots potenciāls. Tomēr būtiskākais KM jauninājums integrācijas procesā solās būt apziņa, ka patiesai integrācijai ir divas puses - integrējamie un integrētāji. Galvenais, šķiet, būs jautājums, vai Latvijā iespējama pāreja no vienas nācijas izpratnes uz citu. Līdzīgi kā citur Austrumeiropā, arī Latvija kā nacionāla valsts veidojusies ap nacionālo kultūru, valodu un tautu, apzinoties nepieciešamību tās aizsargāt.
Tas nozīmē, ka par latvieti piedzimst, nevis kļūst. Eiropā dominē cita nācijas izpratne - kopiena, kuru apvieno kopīgas vērtības, politiski un sociāli principi un par kuras locekli var kļūt, ja šīs vērtības dala. «Reizēm liekas, ka īstu integrāciju te nemaz nevajag. Vajag pakazuhu,» saka Dmitrijs Petrenko. «Viss beigsies ar to, ka integrācija pa īstam notiks tad, kad te iebrauks islāmisti. Tad mēs pēkšņi sapratīsim, ka nemaz tik atšķirīgi neesam.»