Sāka kustību teātrī
Miķelis vidusskolas laikā darbojies Ligitas Smildziņas amatieru teātrī un Anša Rūtentāla kustību teātrī, kur kopš dibināšanas iesaistījušies arī Miķeļa vecāki. «Mamma tomēr nevēlējās, lai dzīvi saistu ar skatuvi, drīzāk cerēja, ka apgūšu kādu praktiskāku profesiju, toties man bija radusies pārliecība, ka neko citu nedarīšu - vai nu iestāšos Kultūras akadēmijā aktieros, vai iešu dienēt armijā,» atklāj Miķelis.
1. kursā šķitis - visu zinu un varu, bet pamazām nākusi apjausma, ka līdz pilnībai vēl tālu. Studējuši Pētera Krilova vadītajā aktieru kursā, nezinot, kur pēc tam strādās. Citus gadus gan studenti uzņemti leļļinieku specialitātē. Akadēmijā apguvuši gan kultūras vēsturi, gan literatūru, gan dejas mākslu, gan mācīti paukoties. «Studēt bija ļoti interesanti. Ja arī daudzi vēlāk nestrādā aktiera profesijā, toties iegūst labu izglītību,» uzskata Miķelis.
Viņš stāsta, ka leļļu teātra būtība ir tuva kustību teātrim, jo arī te kustībām, žestiem jābūt ļoti precīziem, lai skatītājs uztvertu iecerēto vēstījumu. Lai gan iepriekš nekādas saskares ar lellēm viņam nebija, labprāt piekritis uzaicinājumam strādāt Leļļu teātrī, izmēģināt ko jaunu un sācis ar darbu iestudējumos pieaugušajiem. Dalība izrādē Kurš no mums ir sapinies?, kur galvenās lomas atveido marionetes bez sejām, Miķelim bijis liels pārbaudījums, taču veiksmīgs sākums. Aktieris salīdzina sevi ar mūziķi, kam dota iespēja sākt mācības uz labi noskaņota instrumenta.
Loma pašam, loma - lellei
Ar marionetēm Miķelis strādājis arī izrādē Karmena. Sievietes versija. «Cik sviedru neesmu izlējis, lai noturētu Hosē galvu un tā nekristu uz vienu vai otru pusi!» Miķelis teic, ka daudzos valda maldīgs priekšstats, ka leļļu teātris domāts tikai bērniem, kas tur liels - aiz širmja pakustināt lelles... Jautāts, vai aktierim nav būtiska atpazīstamība, iespēja uz skatuves atklāties, Miķelis apgalvo, ka līdz šim tas nav bijis noteicošais, bet arvien vairāk arī leļļu teātrī režisoru iecerēs aktieris kļūst par vēl vienu tēlu, kas saspēlējas ar lelli. Tas ir papildu uzdevums, jo arī lelle aktierim ir loma. Jāizdzīvo abas dzīves.
Miķelis stāsta, ka kritiskāka un tajā pašā laikā daudz atvērtāka publika ir bērni. «Ja kaut kas patīk, tas tiek emocionāli atklāts, ja kļuvis garlaicīgi, tad uzmanību nenoturēsi. Pieaugušie iemācījušies emocijas dažkārt slēpt.» Bez skatītāja aktiera darbam neesot jēgas, tāpat svarīga ir sadarbība ar režisoru. Aktieris priecājas par savu jaunāko lomu - Rumpelrūķi. Izrādi iestudējis bulgāru režisors Plamens Dipčikovs. «Tā ir spēcīga izrāde, un Rrrrumpelrrrūķis nav nekāds labais tēls,» teatrāli norūc aktieris. Ko pārdomāt lugā esot gan maziem, gan lieliem. Miķelis uzskata, ka nepareizi rīkojas tie vecāki, īpaši tēvi, kuri atved bērnu uz izrādi un paši aiziet, jo daudzas lietas bērni pēc tam vēlas izrunāt, pārspriest. To viņš secinājis no savām atvasēm.
Neredzamais grūtums
Miķelis atklāj, ka darbā nepārtraukti atgadās kas neparedzēts. Jau sākot strādāt, brīdināts, ka marionetes sapīsies vienmēr - diegi mudžināsies, trūks. «Meistarība slēpjas tajā, cik ātri un nemanāmi aktieris izkļūst no šādām situācijām. Kad aptveru, ka nāksies tikt ārā no ķibeles, pie sevis priecājos: forši, forši, jo pēc tam par paveikto ir pat lielāks gandarījums,» Miķelis saka. Vēl interesantāk, ja improvizēt gatavi arī kolēģi. Galvenais - lai neciestu izrāde. Reti bijuši melnie caurumi, kad, piemēram, aizmirstas teksts. Tādos brīžos svarīgi, vai partneri viens otru izjūt, saprotas pat nesaskatoties, un palīdz.
Aktierim jāprot daudzas lietas, jāiemācās arī dziedāt, dejot. Apgūt varot visu, katram tikai jāiegulda atšķirīgi daudz darba. Miķelis skolā atzīts par ne īpaši muzikālu, toties tagad ar domubiedriem nodibinājuši ansambli Septiņi dēli, pašmācībā viņš apgūst ukuleles jeb Havajas ģitāras spēli.
Aktiera profesija prasa ļoti daudz, jāstrādā pārsvarā tad, kad citiem brīvdienas. Sevi jādedzina, jātērē, bet jāiemācās to visu atkal atgūt. Leļļu teātra aktieriem papildus ir liela fiziska slodze rokām un mugurai, tādēļ darba mūžs ir pat īsāks nekā citiem aktieriem. «Esmu ar pēdējiem spēkiem centies noturēt runča Herkulesa galvu, jo roka nogurusi un pirksti raujas krampī, bet šo grūtumu skatītājs nedrīkst pamanīt,» atklāj mākslinieks.
Ne pārāk lielais atalgojums aktieriem liek iesaistīties arī citos projektos, bet Miķelis nepieļauj domu, ka tādēļ teātra mēģinājumu laikā būtu drudžaini jāskatās pulkstenī. Viņš vadījis TV spēli Experiments, piedalījies TV uzvedumā Likteņa līdumnieki Andreja lomā. «Svarīgi ir izrauties no sava apļa un reizēm pastrādāt kopā ar citiem aktieriem. Esmu spēlējis neatkarīgo teātru izrādēs, filmējies. Šovasar ieguvu jaunu pieredzi Aigara Graubas filmā Sapņu komanda 1935,» stāsta Miķelis.
Viņš atklāj, ka profesijā viņu saista daudzveidība - ir dienas, kad mēģinājumi notiek no rīta vai ieilgst pat līdz naktij, un ir dienas, kuras var veltīt sev. Šobrīd Miķelis nespēj iztēloties dzīvi bez sava teātra, priecājas par uzticētajām lomām. «Mani aizrauj daudzas izrādes, - Rumpelrūķis, Snaudošā pūķa pasaka, Kāzas. Aktiera profesiju neizvēlas ar domu, ka būs iespēja pelnīt. Tāpat jāapzinās, ka teātris ir ļoti dzīva māksla un akt ieris ir atkarīgs no daudziem - skatītāja, režisora.» Miķelis teic, ka ir lietas, kuras nevar iemācīties akadēmijā. Piemēram, saprast, kā spēlēt izrādi 46. reizi. Tās pašas emocijas jāizdzīvo atkal un atkal no jauna, un to apgūt palīdzot pieredze.