Francijā jau vairākus mēnešus turpinās protesti pret izmaiņām valsts darba likumdošanā, kuru atbalstītāji apgalvo, ka darba nedēļas pagarināšana, kā arī lielākas rīcības brīvības piešķiršana darba devējiem ļaus Francijai panākt ekonomisko rādītāju uzlabošanos. Tā kā pēdējie nav nekādi spožie, izmaiņas, visticamāk, tiešām ir nepieciešamas, tomēr reformas ir saskārušās ne tikai ar vienmēr kareivīgo franču arodbiedrību, bet arī vidusšķiras pretestību.
Pret reformām balsoja tikai 60 no 577 Nacionālās asamblejas (parlamenta apakšpalātas) deputātiem, tās tika viennozīmīgi atbalstītas arī Senātā (augšpalātā), par reformām iestājas vairākums Francijas plašsaziņas līdzekļu utt., taču tajā pašā laikā sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka tām katastrofāli trūkst atbalsta sabiedrībā. Vairākums franču gan nav radikālo arodbiedrību rīkoto protestu atbalstītāji, taču viennozīmīgi ir pret izmaiņām darba likumdošanā. Kamēr reformu pretinieku skaits atsevišķās aptaujās pārsniedz 80%, tās atbalsta tikai labi ja katrs sestais francūzis.
Šāda situācija uzskatāmi liecina par to, cik ļoti atšķiras valsts politiskās un ekonomiskās elites intereses no iedzīvotāju vairākuma vēlmēm, turklāt ievērojamu daļu šī iedzīvotāju vairākuma veido nebūt ne radikāli noskaņotie kreisie, bet gan vidusslānis, kam it kā vajadzētu reformas atbalstīt. Tomēr izslavētās divas trešdaļas ne tikai Francijā, bet arī virknē citu attīstīto valstu pēdējo gadu ekonomisko krīžu sērijas laikā ir saskārušās ar ienākumu, dzīves līmeņa utt. pazemināšanos, ir vīlušās elitēs un aizvien lielākā skaitā novēršas no tām, arī protestējot paša protesta dēļ.
Pagaidām nav skaidrs, ar ko beigsies vadības un arodbiedrību konfrontācija Francijā. Protestētāji, kuru priekšgalā atrodas valsts lielākā arodbiedrība, turklāt ar radikāli kreisu vadību, CGT, sola cīnīties līdz galīgai uzvarai, tomēr plašsaziņas līdzekļi, tostarp aģentūra Bloomberg, mierina lasītājus ar domu, ka protesti pakāpeniski izsīks, jo arodbiedrības Francijā vairs nav «tās», kas iepriekšējo lielo protestu laikā 1995. gadā. Pareizāk - arodbiedrības varbūt arī joprojām ir «tās», tikai pēdējo pāris desmitgažu laikā ir samazinājušās to iespējas īstenot patiešām valsts mēroga protesta akcijas. Līdz ar to, ja valdība arī piekāpsies, tad tikai atsevišķos un ne pašos svarīgākajos jautājumos.
Savukārt par to, kas notiks tālāk un kā šāda nevis vienkārši nepopulāru, bet ekstremāli nepopulāru likuma izmaiņu panākšana par jebkuru cenu ietekmēs kaut vai nākamo vēlēšanu iznākumus, pagaidām tiek mēģināts nedomāt. Iespējams, problēmas atrisināsies, atgriežoties ekonomiskajai izaugsmei, taču tikpat labi iespējams, ka vienā no Eiropas Savienības ass valstīm, pie kam valstī ar atbilstošu vēsturisko pieredzi un tradīcijām, tiek atstāta iespaidīga sociālā bumba, kuras eksplozija draud izraisīt neprognozējamas sekas vismaz Eiropas mērogā.