Šīs ir tikai divas atzīšanās no neskaitāmām, ko nācies dzirdēt no senioriem. Līdz ar skumjiem komentāriem: nav vērts pat sapņot par to, ka no necilās pensijas būtu iespējams atlikt līdzekļus stomatologa pakalpojumiem. Un tomēr. Ko darīt, kur meklēt izeju pensijas vecuma cilvēkam, kam nopietnas mutes dobuma problēmas? Ar šo jautājumu Senioru Diena devās pie Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas fakultātes Protezēšanas katedras profesora, zobārstniecības klīnikas Adenta vadītāja Pētera Apses.
Sabiedrībā atstumtie
Zaudējot zobus - it sevišķi bēdīgākajā no situācijām, kad zaudēti visi zobi un vienīgā izeja ir pilnas jeb totālas protēzes ievietošana, - cilvēkam kļūst grūti pilnvērtīgi dzīvot tāpat, ja tam pietrūktu kādas citas ķermeņa daļas. «Mute ir ļoti svarīga daļa, kas uztur mūsu ķermeni,» uzsver Pēteris Apse un turpina: «Ja cilvēkam nav zobu, viņš sāk uzturā lietot mīkstus ēdienus, kas nav pilnvērtīgi. Viņš ir atstumts, jo ēšanas grūtību dēļ pārstāj ieturēt maltīti sabiedriskās vietās. It kā var turpināt dzīvot, gluži tāpat, kā var turpināt dzīvi bez kājas. Bet, ja pret to, kam trūkst kādas ķermeņa daļas, sabiedrība jūt empātiju, tad pret cilvēku, kam nav zobu, attieksme vairāk ir nosodoša un noraidoša.»
Izrādās, pat ļaunā pasaku tēla - raganas - neglīto vaibstu cēlonis meklējams stomatoloģiskajās problēmās. «Zobu trūkums izraisa sejas deformāciju - mutē notiek atrofija. Mainoties sakodienam, iekrīt lūpas, deguns kļūst prominentāks, zods sāk izvirzīties uz priekšu. Mainās sejas mīmika,» paskaidro P. Apse. Viņš uzskata - ja valsts līmenī būtu izpratne par šo nopietno problēmu un vecākā gadagājuma ļaudīm tiktu rasti līdzekļi protezēšanas pakalpojumiem, pati valsts no tā būtu ieguvēja: «Tas cilvēks arī seniora gados varētu turpināt darba gaitas un maksāt nodokļus! Taču, ar tādām problēmām aizejot pie darba devēja, nav izredžu tikt pieņemtam darbā. Vēl jo vairāk - šāds cilvēks ar laiku izolējas no sabiedrības.»
Tiesa, profesors uzskata, ka 95 procentos gadījumu zobu zaudēšanā vainojams paša cilvēka kompetences trūkums, uzturot mutes dobuma veselību. Viņš apšauba mītu par antibiotiku ietekmi uz zobu veselību vai gēniem kā zobu stāvokli ietekmējošu faktoru. «Caurumi zobos rodas tāpēc, ka nekopj zobus. Taču tas ir vislētākais veids, kā tos saglabāt! Un cilvēka izglītošanai par mutes dobuma higiēnu būtu jāpievērš nopietna uzmanība jau bērnībā. Mēs jau redzam, ka ārvalstu senioriem ir labāk koptas mutes un zobi nekā tiem, kas dzīvojuši šeit - mūsu senioriem veselām paaudzēm šīs izglītošanas daļas nav bijis,» atzīst profesors.
Pielāgošanās problēmas
Cilvēka dzīvē nav noteiktas robežas, kad zobu stāvokļa pasliktāšanos varētu novelt uz vecumu. Katram individuāli pienāk tā saucamā akumulētā situācija - iepriekš uzkrātās problēmas un patoloģijas sasummējas līdz punktam, kad organismam vairs nav adaptācijas spēju un zobi iet bojā.
Protezēšanas pakalpojumi nav lēti, atzīst profesors un uzskaita, kas veido cenas: nerunājot par personāla atalgojumu, telpām un dārgo aparatūru, tajā ietvertas arī izejmateriālu un laboratorijas pakalpojumu izmaksas. Daudzviet gan saskaramies ar ievērojumu atšķirību starp dažādu klīniku protezēšanas pakalpojumu cenām - kāpēc? «Atšķirties var protēzei izmantotie materiāli, pašas protēzes noformējums laboratorijā, pastāv arī iespēja, ka protēzes izgatavošanas procesā netiek ietverti visi nepieciešamie soļi. Cenu ietekmē arī tas, kā par darbu tiek samaksāts zobārsta asistentam - aploksnē vai godīgi, nomaksājot sociālo nodokli,» novērojis profesors P. Apse.
Diemžēl zemākas kvalitātes protēzes to valkātājam turpmākajā dzīvē var sagādāt daudz raižu - tās var būt sāpīgas, spiest uz smaganām, izskatīties neestētiski, var apgrūtināt košanas sistēmu. «Kad ēdam, vispirms ēdienu nokožam ar priekšējiem zobiem, tad gremojam. Tiklīdz esam sagremojuši - norijam. Pa to laiku elpojam, runājam. Ar plastmasas protēzi zūd šī procesa dabiskā izjūta, kāda tā būtu bijusi ar īstajiem zobiem un smaganām. Košanas spēja saglabājas vairs tikai par 30 procentiem, un te sākas problēmas - vieni prot pielāgoties protēzei, citi to nespēj. Katrs gadījums ir individuāls,» skaidro P. Apse.
Minimālā apdrošināšanās
Adaptācijas spēju ietekmē ne vien pacienta raksturs un jūtīgums, bet arī tas, cik veiksmīgi izveidots nospiedums, cik precīzi stomatologs noteicis pacienta sakodienu. Iepriekš gan prognozēt, kā noritēs adaptācija, nav iespējams - viens pacients pie protēzes pierod dažās dienās, cits nespēj mēnešiem ilgi. «Kad mans stomatologa darbs beidzas un es nodotu protēzi pacientam, viņa darbs tikai sākas,» norāda P. Apse.
Profesors atzīst - vislielākās grūtības saistās ar apakšžokļa protēzes pielāgošanu. «Augšžoklim nav tik krasu grūtību noturēt protēzi. Salīdzinoši - augšžoklim ir 24 centimetru virsma, uz kuras to balstīt, bet apakšžoklim - tikai 12 centimetru, turklāt vēl 14 muskuļu pāru, kas mēģina protēzi izstumt kā svešķermeni. Tāpēc apakšžoklim protēzi ir grūtāk izveidot, un pacientam pie tās grūtāk pierast,» skaidro P. Apse.
Totālās protezēšanas gadījumā kā minimālo apakšžokļa ārstēšanas programmu profesors iesaka ievietot divus zobu analogus - implantantus, kuri palīdzētu noturēt pārklāto protēzi. Piemēram, ar sešiem implantantiem protēzi jau būtu iespējams ievietot kā neizņemamu un šajā gadījumā pacients vairs nejustu atšķirību starp tām priekšrocībām, kādas ir mutē ar īstajiem zobiem. Arī gadījumos, ja jau izveidotā protēze rada diskomfortu, var ievietot implantantus un protēzi modificēt. «Ja nav zobu, impantantus vajadzētu ievietot, kamēr seniors vēl ir darbīgā vecumā un var rast tam līdzekļus - tā būtu kā minimālā apdrošināšanās vecumdienām,» uzskata P. Apse.
Profesora pieredze liecina - 50-60% gadījumu cilvēki ar protēzēm tomēr sadzīvo veiksmīgi. Taču, lai iekļautos šajā grupā, pašam pacientam jāievēro svarīgi nosacījumi: vispirms jāizvēlas pieredzējis profesionālis, ar kuru iespējama veiksmīga abpusēja sadarbība. Pēc protēzes ievietošanas jāveic regulāras pārbaudes - speciālists jāapmeklē reizi gadā, lai pārbaudītu smaganas un novērtētu, kādā stāvoklī ir protēze. Ja tā sākusi traucēt, pastāv iespēja protēzes daļu pārbāzēt, lai tā derētu labāk. Un jāņem vērā, ka ik pa laikam protēze jāmaina.