Osvalda Zebra debijas stāstu krājums Brīvība tīklos kopumā rada patīkamu iespaidu - redzams, ka autors centies krājumu veidot kā vienotu veselumu, alūzijas uz klasiķu tekstiem liecina par lasīšanas pieredzi, izteiksme nedara kaunu stāstītāja talantam. Lai gan rakstīšanai pievērsies samērā vēlu - 2008. gadā -, pie pirmā stāstu krājuma Zebris ticis ātri - divu gadu laikā. Palīdzību jaunajam autoram snieguši virkne pazīstamu latviešu rakstnieku un redaktoru, kuriem izteikta pateicība arī grāmatas priekšvārdā. Rakstītprasmē Zebris papildinājies Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā, kas izskolojusi vairākus literārajā apritē iegājušus jaunos autorus. Daļa krājumā apkopoto stāstu pirmo reizi publicēti žurnālā Karogs un portālā 1/4 Satori.
Turpat visus stāstus vieno «nozieguma un soda» motīvs, kuru Zebris mēģinājis aplūkot no vairākiem skatpunktiem, dažubrīd aizraujoties ar citu literatūras vēsturē labi pazīstamu tēmu - absurdu. Turklāt šis tiesāšanas princips stāstos parādās ne tikai kā reāla (Pieci pie tiesas) vai izdomāta (Desmit dienas) tiesa, bet arī kā autora - demiurga morāle (Dieva tiesa stāstā Brīvības tīklos, absurdā bērnu nāve stāstā Apsūdzības). Īpašas spekulācijas par ietekmēm nav jāveic; par savām autoritātēm literatūrā Zebris jau nosaucis gan Dostojevski, gan Hamsunu. Alūziju veidā lasītājiem pamanāmi arī citi - stāstā Brīvības tīklos jau personvārdu un dramatiskās situācijas izvēlē dota norāde uz Upīša Robežnieku epopeju - romānu Jauni avoti. Nosacītā vide un vispārinātie tēli stāstos Ceļā uz pilsētu un Desmit dienas atsauc atmiņā Kafkas romānos Pils un Process izmantoto vēstījuma uzbūvi. No vienas puses, apzinātā spēle ar klasiķu rakstības stiliem varētu šķist valdzinoša, ja tikai tajā nepazustu paša autora individualitāte. Pārāk vienkārši būtu to norakstīt uz postmodernisma rēķina, kura pieeja literatūrai ir sarežģītāka, nekā to izprot liela daļa jaunāko latviešu rakstnieku un kritiķu, un šobrīd jau arī pietiekami senila, lai ar to bezjēdzīgi flirtētu. Tomēr tas, ka Zebris ir centies vispārināt stāstos aplūkotās sociālās problēmas, rada simpātijas, ja atceras, ka pēdējos gados latviešu prozā aktuāla bijusi tieši subjektīvās pieredzes uztiepšana lasītājam.
Līdzīgi visai apzināti Zebris rotaļājies ar alūzijām, kas saistītas ar kristietību. Visupirms tā ir apokaliptiskā izjūta, kas atrodama jau stāsta Brīvības tīklos iekļautajā Jāņa atklāsmes grāmatas fragmentā un saglabājas līdz pat pēdējam stāstam Visskaistākais, kad lasītāja acu priekšā dzimst dēmoniska radība, kas parazitē no savu barotāju asinīm. Stāstā daudzkārt tiek piesaukts Dievs, vairāk gan kā izsauksmes vārds («Paldies Dievam!», «Ak Dievs!»), liecinot par notikušā negrozāmību. Kā vēl viens saistītājelements deviņos no vienpadsmit stāstiem izmantots Mihaela tēls. Sākotnēji personvārda atkārtošanās šķiet kā autora izvēlēta līdzekļu ekonomija vai vingrināšanās rakstīšanas procesā, taču ar laiku top skaidrs, ka Mihaelam ir dots kāds virsuzdevums. Te viņš parādās kā viens no apcietinātajiem, te - kā izmeklētājs, dīvainis, mazs zēns, iztēlots draugs vai dziednieks. Tas, ka Mihaels ir ercenģeļa reminiscence, šaubas neizraisa, taču rodas iespaids, ka autors pārlieku nodrošinājies, lai apokaliptiskās pazīmes lasītājs ne tikai pamanītu, bet arī novērtētu stāstu krājuma kontekstā.
Zebrim patīk savus varoņus sūtīt nāvē, bieži nepietiek ar vienu upuri vien, līdzi tiek parauts arī otrs, taču bojāejai bieži trūkst pamatojuma, iekšējas loģikas. Tas atsauc atmiņā jau iepriekš pieminētā Upīša rīcību - liekie tēli ātri tika novākti no ceļa, lai netraucētu paša autora iecerētajai notikumu gaitai. Iespējams, izvēlētais koncepts izdara kādu pārestību stāstu krājuma koptēlam, taču autora centība liecina par ieinteresētību lasītājam piedāvāt iespējami sakārtotāku un pārdomātāku formu. Interesanti, ka 2010. gadā prozas debitanti nav atturējušies no vēlmes pamācīt lasītāju. Acīmredzot bez audzinātāja un vaktētāja latvieši nevar iztikt, sauciet to par autoru, erceņģeli vai pašu Dievu To Kungu.