Ar ziņojumu ikviens var iepazīties prezidenta paspārnē strādājošās Stratēģiskās attīstības komisijas mājaslapā, par tālāko, protams, vislabāk zinās teikt pats Bērziņa kungs. Esmu dzirdējis, ka ar priekšlikumiem iepazīstināti Latvijas vēstnieki un vēl dažas mērķa grupas.
No ziņojuma ievada var saprast, ka šai ekspertu grupai oficiāli izskanējušais Latvijas mērķis - IKP ikgadējā izaugsme par 5% - liekas pārāk pieticīgs. Tomēr uz Eiropā notiekošā fona arī 5% izskatās labi, Dievs dod to sasniegt...
Jūs esat sapratis pareizi. Savukārt, ja runājam par iebildumiem - kurš ir teicis, ka mums jāsalāgojas ar Eiropas tempiem? Ja Eiropa attīstīsies ar 2% pieaugumu gadā, bet mēs ar 5%, tad ar šādu ātrumu Eiropas vidējo līmeni sasniegsim trīsdesmit gados. Un ziniet, mani šāds temps neapmierina... Man šķiet, ka ir priekšnoteikumi, lai tas notiktu desmit gados, respektīvi, ka temps ir 7-8% gadā, kas nav nekas neticams, it sevišķi, ja ņem vērā zemo līmeni, no kura startējam.
No straujākas izaugsmes tempa, protams, nav jābaidās, tomēr ir pretarguments, ka tāds varētu atkal novest pie ekonomikas pārkaršanas...
Jā, jā, ar to mūs baida - atcerieties 2008. gadu!... Labāk atcerēsimies posmu pirms 2008. gada. Vai tad tika sperti kādi soļi, lai nepieļautu nekustamā īpašuma burbuļa rašanos? Nē. Attiecīgi, kas mums traucē straujo izaugsmi veidot jēdzīgi, apstrādājošajā rūpniecībā, un tad nebūs burbuļu...
Nacionālo attīstības plānu kritizē par to, ka tas esot tāds labo nodomu saraksts, kurā mēģināts pateikt kaut ko par visu. Lasot jūsu grupas analīzi par nozarēm, rodas līdzīga sajūta: kaut kas labs ir visās, tā teikt. Tad attīstām visas? Visām ir izredzes piesaistīt investīcijas?
Šķiet, man tomēr jāpaskaidro ziņojuma veidošanas metodika. Tātad mērķis bija noskaidrot, kā veicināt investīciju piesaisti. Mēs nešķirojām, kas tās par investīcijām - lielie pensiju fondi, indivīdi, birža utt. Mēs pieņēmām a priori, ka nauda pasaulē ir, un tā grib kaut kur piezemēties. Kas mums jāizdara, lai šī piezemēšanās notiktu Latvijā? Attiecīgi mēs no šī aspekta apskatījām visas kaut cik aktīvās nozares Latvijā - nevis lai kādu īpaši slavinātu vai peltu. Mēs arī pieņēmām, ka nopietnas investīcijas nenāks, skatoties uz Latvijas iekšējo tirgu. Tas ir pārāk mazs. Nopietni projekti var būt tikai tad, ja tie orientēti uz eksportu - vismaz 70-80% no saražotā. Tālāk. Kādas ir mūsu priekšrocības? Izejvielas - nekā sevišķi daudz. Koks, kaut kas no minerāliem, un kaut kas no lauksaimniecības, kas šobrīd netiek izmantots kā materiāls. Piemēram, bija runa par augstas kvalitātes cieti, no kuras var ražot iepakojumu farmācijas industrijai. Otrā priekšrocība - ģeogrāfiskais novietojums, par ko neko jaunu daudz nepateikšu. Un trešā - profesionālās iemaņas, ko esam saglabājuši. Jo ir nozares, piemēram, stikla rūpniecība, kur tās ir pazaudētas... Un ir labie piemēri - mašīnbūve un metālapstrāde, piemēram, kur ir iemaņas, drīzāk nevis pateicoties mūsu «ģeniālajai» izglītības sistēmai, cik prasmju nodošanai teju vai meistars - māceklis līmenī. Un vēl kompetences kaut cik saglabājušās kokapstrādē un ķīmiskajā rūpniecībā. Tas arī viss.
Ko nozīmē secinājums ziņojumā «diemžēl investīciju apjoms turpina palielināties nozarēs, kas nenodrošina tautsaimniecības struktūras ilgtspēju»? Saprastu, ja runa būtu par pirmskrīzes posmu, kad bija nekustamo īpašumu burbulis, bet «turpina»?
Tas ir korekts apzīmējums tam, ka ... līdzekļi visvairāk ienāk finanšu infrastruktūras attīstībā. Vai, ja gribat tieši, tā ir ārvalstu banku nauda, kas te ir, te aizplūst. Tā nav ražošanas būves, iekārtas utt.
Grupa savos vērtējumos brīžam ir ļoti skarba: «privāto uzņēmumu vadītājiem un īpašniekiem ir pārsteidzoši zemas ambīcijas, trūkst modernas uzņēmējdarbības vadības zināšanu» utt. Par ierēdņu novērtējumu paklusēšu...
Labi, tad izbraucam no mūsu brīnišķīgās valsts -kaut līdz Igaunijai. Vai Čehijai. Un mēs redzam, ka varam būs priecīgi par Bulgārijas un Rumānijas iestāšanos Eiropas Savienībā, jo nu kāds ir vēl sliktākā pozīcijā nekā mēs. Tas var izklausīties bargi, bet kādam tas ir jāpasaka.
Ierēdniecību kritizēt visi mākam, bet ko darīt? Ir dzirdēta tēze: samazināt skaitu, atlikušajiem būtiski uzlabot algu.
Redziet, man kā uzņēmējam grūti ko rekomendēt, jo paša biznesā te nav nekā sarežģīta: es nosaku konstanto atalgojuma daļu un mainīgo, kas atkarīga no sasniegtā rezultāta. Respektīvi, vispirms es izvirzu mērķi - ko es šogad gribu no šī uzņēmuma. Labu peļņu vai strauju attīstību, vai jaunu produktu. Un, ja mērķis netiek sasniegts, pārvaldnieks saņem to konstanto daļu, un viņš var raudāt, dusmoties vai iet prom, bet ir tā. Godīgi sakot, man ir vienalga, cik to ierēdņu ir - vienkārši es neredzu, ka viņu personiskā labklājība būtu saistīta ar paveikto.
Ko jūs domājāt ar rekomendāciju «novērst konkurenci starp privātām investīcijām un ES naudas piešķīrumiem, atbalstot jomas, kurās ir konstatētas tirgus nepilnības»?
Lai neapvainotu citas nozares, es pateikšu par riska kapitāla nozari. Ja manā nozarē tiek ieplūdināta ES nauda, kas ir samērā lēta, tad tas principā ir apsveicami, jo atvieglo darbu. Plus tiek mazināta tirgus nepilnība, kas izpaužas tā, ka mums riska kapitāla tradīciju nav. Savukārt, ja tā kļūst par konstantu plūsmu, tad iedomājieties, cik grūti ir ienākt, tā teikt, tīram riska kapitālam, kur šāda līmeņa atbalsta nav. Jāsaprot, līdz kuram brīdim šāds valsts atbalsts nepieciešams un kad tas sāk konkurēt ar privāto biznesu.
Ļoti skarba rekomendācija 2.5.: «apzināties to, ka esošās infrastruktūras un darbaspēka pieejamības dēļ strauja rūpnieciskās ražošanas attīstība iespējama tikai Rīgā, tās tuvumā un Latvijas lielajās pilsētās».
Jā, skarba. Un? No veselā saprāta viedokļa, lai attīstītu normālu ražošanas centru, nepietiek ar vienu rūpnīcu. Un kaut kas tāds ir iespējams tikai 9-10 centros Latvijā. Kas savukārt nenozīmē, ka visiem šajos 9-10 centros ir jādzīvo. Ja vien ceļi ir kaut cik kārtībā, cilvēks tos 30-40 kilometrus var izbraukāt.
Jā, bet tas nozīmē, ka jūs rekomendējat valdībai pretoties nosacīti mazo pašvaldību spiedienam, kuri Sprūdžam vai Dombrovskim teiks, ka viņi kaut ko grib attīstīt arī savā novadā?
Es nenodarbojos ar iekšpolitikas jautājumiem, tādēļ man grūti te ko komentēt, bet... Nu jā... tas, ka pašvaldības x vadītājs piesauks viena gateri un vai vienu pat palielu ražotni savā teritorijā, nenozīmē, ka var runāt par rūpniecības perspektīvu šajā vietā.
Rekomendācija 4.3.: «pārtraukt potenciālā darbaspēka deģenerējošo pabalstu maksāšanas sistēmu pašvaldībās». Labi, bet kas būs tā makšķere, ja zivi nedos?
Es atvainojos, bet vismaz izcirst krūmiem aizaugušās teritorijas tie pabalstu saņēmēji varētu? Cita lieta, ka dažs labs no viņiem pēc centīgas alkohola lietošanas vairāku gadu garumā to cirvi ilgāk par pusstundu nevar cilāt... Tomēr atstāt pašreizējo situāciju nemainīgu nedrīkst.