gadu, reālo skaitli ministre ir optimistiski noapaļojusi uz augšu par apmēram 250 tūkstošiem. Taču, konsultējoties ar speciālistēm Latvijas publisko bibliotēku jautājumos, kļūst skaidrs, ka gan ministres nosauktā, gan reālā summa - lai arī cik lepni mūsu ausīm izklausītos miljons un vēl pāris simtu tūkstošu latu -, pirmkārt, ir niecīga 829 publisko bibliotēku tīklam. Otrkārt, šis skaitlis viltīgi apslēpj diezgan dramatiskas finansiālā stāvokļa atšķirības bibliotēkās. Treškārt, valsts palīdzība, iepērkot publiskajām bibliotēkām vērtīgākās grāmatas, vēl pērn bija nepiedodami maza (četri tūkstoši latu), šā gada pirmajā dekādē tā ir nepiedodami nekāda - Valsts kultūrkapitāla fonda kultūras projektu konkursa 1. kārtā līdzekļi netika rasti ne jaunu grāmatu un citu izdevumu iegādei publiskajām bibliotēkām, ne arī lasīšanas veicināšanas programmai Bērnu/jauniešu žūrija, kurai pateicoties bija iespēja iegūt krājumā kaut dažas jaunas grāmatas bērniem.
Janvārī laikrakstam Diena Kultūras ministrijas bibliotēku nozaru speciālists Jānis Turlajs skaidroja, ka VKKF atbalsta mērķis nekad nav bijis nodrošināt krājumu publiskajām bibliotēkām, kas saskaņā ar Bibliotēku likumu ir to dibinātāju - pašvaldību - atbildība, bet gan atbalstīt īpaši vērtīgu grāmatu iegādi, to skaitā īpašu bērniem adresētu grāmatu komplektu iegādi Bērnu žūrijas un lasīšanas veicināšanas pasākumiem. Sanāk, ka pēdējos gados valsts nespēj pilnvērtīgi pildīt ne savu tiešo pienākumu, ne arī palūkoties uz situāciju kopumā, rēķinoties ar pašvaldību rocību. Pašvaldību atbalsta apjoms bibliotēku krājumu papildināšanai ir ļoti atšķirīgs, liecina publisko bibliotēku pārskati par pērno gadu. Piemēram, vairākās Tukuma reģiona bibliotēkās (Apšuciemā, Bērzciemā, Zantē, Zentenē) šī summa svārstījās no 600 līdz 900 latiem, savukārt integrētajā Ventspils bibliotēkā, kurā gan ir piecas struktūrvienības un kura ir arī reģiona galvenā bibliotēka, - 43 476 lati. Šie nav paši augstākie, ne arī zemākie rādītāji valstī. Ir bibliotēkas, kuru vadītājiem jāizšķiras, vai nopirkt ļoti labu, dārgu grāmatu vai kādu vieglāku un salīdzinoši lētāku lasāmvielu. Citiem naudiņas pietiek tik vien kā periodikai.
«Valstij būtu jāfokusējas uz mazajām pagasta bibliotēkām, bet sanāk otrādi,» saka LNB Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku pētniecības un informācijas nodaļas vadītāja Jana Dreimane. LNB Bibliotēku konsultatīvais centrs, kas kopš 2002. gada ir kultūras programmas (vēlāk projekta) Jauno grāmatu un citu izdevumu iegādei publiskajām bibliotēkām pieteicējs VKKF konkursam, līdz ar finansējuma straujo kritumu 2009. gadā grāmatas dala tikai reģionu galvenajām bibliotēkām, kā arī Latvijas Neredzīgo bibliotēkai. Tās savukārt cenšas, lai iepirktās grāmatas kādu laiku būtu pieejamas arī citās pilsētu un pagastu bibliotēkās.
Pērn VKKF 4000 latu vērtībā atbalstīja tikai 23 darbu nosaukumu iepirkšanu. «Palika vesela virkne kvalitatīvas oriģinālliteratūras, ko nevarējām iepirkt, - Ata Klimoviča grāmatu Personīgā Latvija. XX gadsimta stāsti, Jāņa Torgāna Latvijas mūzikas virsotnes, Māras Zālītes Trīs latviskas dziesmuspēles un citas,» stāsta Bibliotēku konsultatīvā centra galvenā bibliotekāre, minētās kultūras programmas administrētāja Solvita Ozola. Lai mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača vērtīgā un arī dārgā monogrāfija Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs būtu pieejama 28 reģionu galvenajās bibliotēkās, kā arī Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, S. Ozola vērsusies izdevniecībā Neputns, kas ļāva nopirkt grāmatu ar 10 latu atlaidi. Atlaides deva arī pārējās izdevniecības. «Šī programma ir milzīgs atspaids arī rakstniekiem un izdevējiem,» atgādina J. Dreimane. «Tiem, kas neizdod komerciālo literatūru, ir grūti realizēt savu produkciju patērētājtirgū. Valsts iegūst trejādi: rakstnieki, izdevēji un lasītāji, kas bibliotēkā bez maksas var lasīt šo ārkārtīgi svarīgo literatūru.»
Viņa stāsta, ka XX gadsimta 90. gados pirms kultūras programmu Jaunu grāmatu un citu izdevumu iegādei publiskajām bibliotēkām un Bērnu žūrija atvēršanas VKKF Kultūras ministrija centralizēti un sistemātiski finansēja jaunu grāmatu iegādi publiskajām bibliotēkām. Šobrīd viss ir pašvaldību rokās. «Ir pavīdējusi doma, ka varētu lūgt tautai ziedot līdzekļus grāmatu iegādei, bet nezinu, vai tā būtu ētiska prasība, jo bibliotēkas jau tiek finansētas no tautas, respektīvi, nodokļu maksātāju, naudas. Sanāk, ka iedzīvotāji maksātu divreiz,» viņa spriež.