Pirmsākums esot bijis 1952. gadā, kad tēvam bijis viņa pirmais vieglais automobilis. Apkārtnē citu mašīnu bijis ļoti maz, un miliči bijuši pazīstami. Reiz šāda pazīšanās glābusi kādā kuriozā gadījumā: «Braucām uz Stāmerienu peldēties, es sēdēju pie stūres, biju īsa augumiņa, nu, cik tur - deviņi gadiņi. Zem dupša bija spilvens, aiz muguras spilvens, lai redzētu pāri, un brauc milicīts garām, Rubenis, un viņš skatās - Aleksīša auto brauc, bet Aleksīša paša pie stūres nav! Kaijucītis sēž! Un, tā skatoties, milicis iebrauc grāvī. Tēvs liek apstāties, un tad mēs stūmām milici laukā,» viņa stāsta.
Sešdesmit gadu garumā esot nomainītas 15 auto markas, kuru vadītāja bijusi Kaija pati. Jautāju, kas rosinājis tik lielu interesi, pat draudzību ar automobiļiem. Viņa atzīst, ka interese radusies, jau esot bērnam, kad tēvs, pēc profesijas autovadītājs, remontējis mašīnu. «Es vienmēr biju klāt, ļoti labi pārzināju motoru,» Kaija atminas. Tā vēlāk esot «aizgājis» - viņa piebilst. Bet, vaicāta, vai automobilis kādreiz izmantots arī darbā, seniore noliedz: «Nē, autobraukšana ir mans vaļasprieks. Bez auto nav dzīves.»
Līdzās autobraukšanai otrs Kaijas vaļasprieks esot makšķerēšana, abi šie hobiji papildina viens otru: «Un tad es mašīnā iekšā, sametu makšķeres, piederumus un prom uz ezeru, uz upi vai kur,» smaida seniore.
Mamma ir mīlestības sākums
Cesvainiete Laima Ņemceva pārsteidz, jo it kā nestāsta par pašas dzīves gaišu brīdi, taču tai pašā laikā stāsta tieši par savas dzīves gaišākajiem brīžiem. Laima stāsta par savu mammu Edrￃﾶmu Veldi.
«Mīlestības sākums ir mana mamma. Viņa, kas visu mūžu kopusi un reizē arī centusies saglabāt lībiešu tradīcijas. Viņa nāk no senas lībiešu dzimtas, no Limbažu puses, bet tas apzinīgais mūžs pagājis Mazirbē. Viņas tēvs bija tas, kas lībiešu tautas namu palīdzēja celt, vācot naudu. Viņa tur skolā gājusi, tur arī dzimtās mājas. Mēs viņai bijām divi bērni, toties viņai palika desmit mazmazbērni,» teic Laima.
Mammai tagad esot 84 gadi, bet viņa joprojām nemetot līkumu dzīves izaicinājumiem. «Par ārstiem viņa pasaka: «Nav ko priekš viņiem naudu tērēt, es tāpat zinu, kas man kaiš, un, kad būs lemts, tad arī miršu.» Ar smaidu, ar labestību pret visiem, viņa joprojām dzied lībiešu ansamblī Livlist, kurš tikko nosvinēja 40 gadu jubileju,» lepojas Laima. Pēdējos 20 gadus - kopš aiziešanas pensijā - mamma strādājot Brīvdabas muzejā Rīgā, pirms tam strādājusi par grāmatvedi Organiskās sintēzes institūtā.
Dzīves sajūsma
«Joprojām sprauna, dzīvespriecīga ar cilvēkiem, visur grib būt un visur kur brauc,» mātes ikdienu raksturo Laima.
Māte mēdzot braukāties ar sabiedrisko transportu - uz labu laimi iekāpt kādā autobusā un braukt līdz galapunktam. Brauc uz Ķīšezeru peldēt rītā, vakarā. «Kad viņa atbrauc pie mums uz laukiem ciemos, no rīta iziet ārā no mājas naktskreklā, iziet laukā uz ceļa un aiziet jūsmot par zirnekļa tīkliem, par saulīti, par pienenītēm, par visu, visu, kas apkārt. Un kad tā jūsma par visu pēc pusstundas, stundas ir noplakusi, tad viņa sāk domāt, ka vajadzētu tā kā apģērbties... Ka vajadzētu tā kā ieēst... Un tad varbūt varētu darīt mājas darbus,» tēlaini apraksta Laima.
Māte dodoties uz dažādiem pasākumiem, visbiežāk uz tiem, kur var piedalīties bez maksas. Taču mamma esot izdomas bagāta - trakākais notikums, ko kundze esot sastrādājusi, noticis pērn vasarā Stockmann Trakajās dienās kopā ar vienu citu kundzīti līdzīgos gados - viņas abas dzied Livlistā. «Viņas taču izstāvēja rindu pēc lidmašīnas biļetēm uz Parīzi, par 29 latiem, un Latvijas valsts svētkus rudenī abas svinēja Parīzē! Aizbrauca ar to, kas bija rokas bagāžā, dzīvoja tur pie pazīstamiem, ko atkal iepazina tikai tāpēc, ka brauca uz Parīzi... Piedevām - cilvēki uzzināja, ka viņa brauc uz turieni, franču puse uzzināja, ka viņas ir dziedātājas, un viņi sariktēja divus koncertus Parīzē. Viens koncerts bija lībiešu saiets, otrs bija Latvijas valsts svētku koncerts. Viņas vienas pašas sniedza visu Valsts svētku koncertu 18. novembrī,» apbrīno Laima.
Gara brīvība
Savukārt mātei esot prom, nedēļas laikā Laima noorganizējusi pārvērtības mammas istabai. «Viņa ir cilvēks, kam māja kā muzejs - viņai ir gliemežvāki, akmeņi, prauli un pūpolzari... No katras vietas, kur bijusi, mamma savāc sev piemiņu. Un arī par dāvanām. Viņa par jebkuru var pateikt: «To man dāvināja tajā un tajā reizē, tas un tas cilvēks.»» Laima visu šo savākto bagātību iekļāvusi arī jaunajā iekārtojumā. «Kopējiem spēkiem, visus - mazbērnus, mazmazbērnus - iesaistot. Viens krāsoja, cits naudiņu deva, bet katrs kādu kolekti, katrs pielika roku,» uzsver seniore. «Tas bija kaifs! Mēs baudījām visi to! Tajā rītā viņa pat necēlās augšā, raudāja gultā... Aiz prieka!» Jo pat aizkarus radi izvēlējušies dzeltenus - dzeltenā esot mammas mīļākā krāsa - tā esot prieka un dzīvesprieka krāsa.
Tieši mammas vieglums un gara brīvība stipri iespaidojusi Laimu, daudz palīdzējusi Laimas dzīvē. Saku, ka tad jau ir pateicīga mammai par gēniem. «Gēni turpinās paaudžu paaudzēs,» Laima piekrīt.
Toms Zariņš