«Jāsaprot, ka mēs kā maza nācija nemaz nevaram atļauties kļūt par milzīgu kompetenču centru visās iespējamās nozarēs. [...] Tāpēc mums jāsūta studenti ar stipendijām tajās augstskolās, kurās to var apgūt. [...] Jā, ne visi atgriezīsies Latvijā, bet visi iegūs to izglītību, ko nevar te,» runājot par jaunajiem speciālistiem, Dienai pauda celtniecības un ražošanas uzņēmuma UPB īpašnieks U. Pīlēns.
«Šaubos, ka tas būtu racionāli. Baltijas valstīs tomēr ir jābūt konkurencei,» ierosinājumu komentē A. Barševskis. Viņaprāt, specializācijai ir jānotiek universitāšu starpā Latvijas ietvaros, taču ārpus valsts robežām tā var novest pie stagnācijas. Arī Rīgas Tehniskās universitātes mācību prorektors Uldis Sukovskis uzskata, ka tam var būt sliktas sekas: «Pašlaik ir milzīga konkurence, jo visi cīnās par studentiem. Ja mēs ietu šādu ceļu, tad Latvija uzreiz zaudēs. Tas bremzēs gan zinātni, gan uzņēmējdarbību, gan inovācijas.» Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis ir pielaidīgāks - valstij vitāli svarīgas programmas slēgt nedrīkst, tomēr sadarbība Baltijas valstu mērogā ar mērķi celt programmu un speciālistu kvalitāti esot atbalstāma. Par atbalstāmu viņš uzskata arī iespēju valstij un studentam slēgt līgumu par mācībām ārzemēm, paredzot noteikumu, ka jāatgriežas mītnes zemē un šeit jāpielieto iegūtās zināšanas.
LU rektors M. Auziņš šo ierosinājumu, ko apsprieda jau pērnā gada beigās Latvijas un Igaunijas premjeru tikšanās laikā Tartu, uzskata par apsveramu. Tomēr viņš apzinās, ka līdz tā īstenošanai būtu ejams grūts ceļš. «Kad es prasīju Igaunijas izglītības ministram, no kurām programmām igauņi varētu atteikties, viņš atbildēja, ka viņš ir politiķis un nav pašnāvnieks,» stāsta rektors. Vienlaikus M. Auziņš norāda, ka kaimiņvalstu sadarbība zinātnes jomā var īstenoties jau visai drīz. Viens no galvenajiem ieguvumiem šīs sadarbības rezultātā būs lielāka iespēja pretendēt uz ES finansējumu, kas pēc 2014. gada katrai valstij atsevišķi var ievērojami sarukt.