- būtu tās vietas, kur tūristam remdēt izsalkumu. Šim kaitīgajam paradumam - Berlīnē patērēt (patiešām garšīgos) vēl kūpošus ceptos kartupeļus ar desiņu, dāsni nokaisītu dedzinošām garšvielām, ir vēsturisks izskaidrojums. 1987. gadā es pirmo reizi šķērsoju tolaik vēl Austrumberlīnes un Rietumberlīnes robežu leģendārajā tunelī kaut kur pirms stacijas Zoo. Atceros ik minūti gājiena vēlā naktī pa niemalsland - nekurzemi, VDR apsargāto teritoriju un šausmu stāstus par 155 km garo Berlīnes mūri (44 km stiepās tieši Berlīnē) un aptuveni 700 nogalinātajiem, kas mūri/robežu bija mēģinājuši šķērsot nelikumīgi. Līdz 1989. gada novembrim, sienas krišanai, bija vēl tik tālu, ka jebkura iespēja nokļūt Rietumberlīnē padomju cilvēkam atgādināja izkāpšanu uz Marsa. Un tā arī šķita - ar grabošu S-bahn aizbraucot līdz Zoo, ieraugot reklāmu spožās ugunis, dzīvo auto un cilvēku satiksmi pat nakts vidū, likās, ka esi nokļuvis viņpasaulē. Tā gadījās, ka pirmais ēdiens, ko es kā izsalcis jauneklis atļāvos nopirkt, čemodānu stiepdams un kājām aizčāpojis līdz Vitenberga laukumam, bija šie eļļā ceptie kartupeļi un divas desiņas ar kariju. Dievu ēdiens!
Vēlāk, protams, es uzzināju, ka gardākos un īstos pommes frites gatavo Beļģijā un ka rietumu ielas desiņas tas pats padumjo cīsiņu analogs vien ir, tikai ar drusku vairāk gaļas. Taču neapšaubāmi autoritatīvi avoti liecināja arī, ka ceptās Berlīnes desiņas ar karija pūderi jeb karijvurst patiešām ir šīs pilsētas gastronomiskā specialitāte. Un man nospļauties uz dietologu pirksta kratīšanu par neveselīgu ēdienu, jo ēdiens taču nav tikai tas, ko mēs bāžam mutē.
Ēdiens ir arī atmiņas un visas tās daudzās asociācijas, kas ar to, konkrēto ēdmaņu, saistās. Tāpēc nav jābrīnās, ka tik daudzi cilvēki no bērnības atceras «vecmāmiņas ceptās visgaršīgākās pankūkas pasaulē» vai «visgaršīgākās bērzu sulas, kuras kopā ar opapu gājām urbt un tecināt». Tāpēc, ka vecmāmiņa un vectētiņš bija mīļie, kas rūpējās, lai mums būtu labi. Pašam ēdienam pie šīm atmiņām par to, kas ir gards, par izjusto baudu un drošības, mājas sajūtu, bieži vien nav nekādas nozīmes.
Savā ziņā arī manas «pasaulē visgaršīgākās ceptās desiņas ar pommīšiem» nāk no bērnības un jaunības repertuāra, kad brīvība nozīmēja kaut ko vairāk par iespēju netraucēti ēst zosu aknu pastēti un trifeles Rīgas centra restorānos. Kaut gan, ja godīgi, trifeles ir jāēd Francijā.