Nevar tā vispārināt attiecībā uz visu inteliģenci, tad būtu jādefinē, kas tā konkrēti ir par sabiedrības grupu, kādiem kritērijiem atbilstoša.
Bet, runājot par popularitāti, es teiktu - Andris Bērziņš bija samērā populārs. Ja kā atskaites punktu ņemam Vairu-Vīķi Freibergu, redzam, ka viņa bija ievērojami stiprākās pozīcijās, ievērojami augstāk vērtēta. Bet, salīdzinot ar lielāko daļu politikas elites, varam teikt - jā, tiešām bijušais Valsts prezidents Andris Bērziņš ir bijis samērā augstu novērtēts.
Viņa priekšrocība bija vienkāršā valoda, tautai saprotamā izturēšanās, atteikšanās no valsts nodrošinātajiem labumiem?
Tas ir viens aspekts, bet es gribētu te pielikt klāt vienu citu, kas, man šķiet, ir ne mazāk būtisks un varbūt pat būtiskāks, lai politiķis būtu populārs un mīlēts kopumā Latvijas sabiedrībā. Un šie vārdi «kopumā Latvijas sabiedrībā» ir īpaši svarīgi. Viņš bija pieņemams, viņu salīdzinoši augstu vērtēja gan latviski, gan krieviski runājošie. Lielai daļai Latvijas politiķu ar šo valodas vai etnisko šķirtni ir problēmas. Ja tu plus/mīnus esi ieredzēts vienā sabiedrības daļā, bet ļoti būtiska sabiedrības daļa tevi nezina nemaz vai pat ir sliktās domās, tad kopumā mēs nevaram runāt, ka šāds cilvēks ir ļoti populārs un ieredzēts Latvijas sabiedrībā. Ja mēs savā prātā Latvijas sabiedrību sašaurinām uz kaut kādu mazāku kopumu, piemēram, kādu vienu etnisko grupu, un sakām, ka tā ir Latvija, bet tie pārējie tā īsti neskaitās, protams, bilde veidojas citāda. Taču vismaz man, kad es runāju par Latvijas sabiedrību, patīk ar to domāt visus Latvijas iedzīvotājus, pat tos, kas šeit dzīvo pastāvīgi un kam nav pilsonības.
Atzinības pamatā droši vien bija tas, ka viņš negāja uz lieliem asumiem ne ar vienu sabiedrības grupu?
Tieši tā! Viņš negāja uz asumiem, vismaz man radās iespaids, ka viņš centās būt prezidents visiem Latvijas iedzīvotājiem, nevis tikai izpatikt kādai vienai etniskajai grupai. Mums ir ļoti daudz politiķu, kuri cenšas izpatikt tikai vienai grupai, un viņiem ir gluži vienalga, ko par to domā citi. Vai pat nevis vienalga - viņi speciāli cenšas izpatikt vieniem uz otru rēķina.
Prezidentam tomēr būtu jācenšas izpatikt visiem?
Šajā kontekstā gan es nelietotu vārdu «izpatikt». Tad uzreiz ir noteiktas nokrāsas - šis vārds nes diezgan lielu negatīvo slodzi, vismaz man tā šķiet.
Labi. Bet, ja paskatāmies uz jaunā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pirmajiem soļiem, - viņš tomēr ir panācis, ka arī turpmāk dzīvos savā dzīvoklī Ogrē, pēdējās dienās pirms stāšanās amatā viņš ir piedalījies ļoti daudzos pasākumos, centies apliecināt sevi kā iespējami tuvu tautai esošu, sociālajos tīklos lasāmi sajūsmināti ieraksti, ka kādā zaļo saietā pat pienesis ēdienu savam šoferim. Vai viņš nepārcenšas, vai šī piezemētība nav pārspīlēta? Nepazaudēs cieņu pret sevi kā augstāko valsts amatpersonu, kļūstot par savējo ikvienam?
Es nevēlētos Raimondu Vējoni šobrīd vērtēt visos šajos aspektos. Cik dienu viņš ir Valsts prezidents? Tikai vakar stājies pie amata pildīšanas. Līdz ar to man šķiet, ka izdarīt secinājumu par viņa darbības stilu un manierēm, kā arī to, kāds viņš būs prezidenta amatā, vispārinot pēc viņa pēdējās trīs dienās paveiktā, ir principā nepareizi. Tad, kad būs pagājuši trīs četri mēneši, kāds pusgads, tikai tad, manuprāt, būs korekti runāt par šādām kategorijām.
Kopš neatkarības atjaunošanas Raimonds Vējonis ir trešais Valsts prezidenta amatā ievēlētais politiķis, kas saistīts ar kādu no ZZS veidojošajām partijām. Guntim Ulmanim un Andrim Bērziņam bija saistība ar Latvijas Zemnieku savienību, Raimonds Vējonis līdz šim bijis viens no Latvijas Zaļās partijas līderiem. Vai šis «prezidentu partijas» statuss atstās iespaidu uz ZZS reputāciju, ietekmi valstī?
Arī tam vajadzētu pieiet piesardzīgi, ja mēs kopumā skatāmies, kā tie reitingu skaitļi mainās - vienu mēnesi palecas uz augšu kādu situatīvu faktoru ietekmē, bet paiet mēnesis, un redzi, ka atgriezušies iepriekšējā līmenī. Patiešām var izvirzīt pieņēmumu, bet saku vēlreiz - tas ir tikai pieņēmums, ka Raimonda Vējoņa ievēlēšanas faktors var nospēlēt noteiktu lomu. Man gribētos teikt - paskatīsimies, kas būs jūlijā, augustā, un tikai tad izdarīsim kādu secinājumu par to, vai prezidenta amata efekts ir bijis un vai tam ir kāda paliekoša nozīme.
Ja runājam par partiju reitingiem, jau ilgāku laiku redzams, ka ZZS popularitātes ziņā ir apsteigusi Vienotību. Tas gan, šķiet, ir atstājis ietekmi uz politisko nervozitāti Vienotībā un augstāku pašapziņu ZZS.
Es to skaidrotu nevis ar ZZS spēku, bet gan Vienotības vājumu. Protams, visi šie vērtējumi ir relatīvi viens pret otru.
Nav tā, ka tas izriet no jau pieminētās «izpatikt» vai «neizpatikt» politikas? Proti, vieni vairās pieņemt nepopulārus lēmumus, otriem - kā atbildīgākus amatus ieņemošiem - nav citas izejas, tādi jāpieņem. Spilgts piemērs ir ar nostāju bēgļu uzņemšanas jautājumā, kurā ZZS pārstāvji saka: mums īsti nav savas kategoriskas nostājas, uzticamies tam, ko saka premjere, kura, kā zināms, pārstāv Vienotību.
Taisnība, ka ZZS cenšas nekonfliktēt, viņi ir mierīgi, saprotami, pragmatiski. Vienotības raksturojumam es pieliktu klāt to, ka ir ļoti neskaidrs tās ideoloģiskais kodols, tās pozīcija daudzos būtiskos jautājumos. Partijā salīdzinoši ir gan ļoti liberāli noskaņoti cilvēki, gan ļoti konservatīvi. Patiesībā tas ir ļoti atšķirīgi domājošu indivīdu kopums.