«Tā bija brīvprātīga kalpošana - glabāt vēsturiskas atmiņas, pulcēt dzimtas, veidot novada kultūras dzīves hronikas,» paskaidro Nellija. Pašlaik viņas pienesums novada vēsturei eksponēts Mazsalacas dzimtas koku krājuma glabātavā, bet pati idejas autore rosās vecajā vēsturiskajā Brants dzimtas namā, kas nu jāpoš ziemas guļai. Te smaržo vēsture.
Viņa zina visu!
«Kopš 1954. gada, kad ierados Mazsalacā, kultūras dzīve bija uz maniem pleciem. Pirms tam strādāju Kurzemē, Priekulē. Reiz viens puisis man teica, ka Mazsalacā ceļot jaunu kultūras namu. Atbraucu - un ko redzu? Nevis ceļ jaunu namu, bet taisa piebūvi!» Tas nav atturējis Nelliju uzņemties Kultūras nama direktores pienākumus. «Ar visu, kas no tā izriet,» piebilst viņa, neslēpjot, ka labā nozīmē apskaužot kolēģu darba apstākļus mūsdienās. «Mums bija lieliski kolektīvi - kori, drāmas ansamblis, pasakaina tautas lietišķās mākslas studija, kas auda Vidzemes svītrotos deķus,» slavē Nellijas kundze.
Latvijas lepnumam viņu pieteikusi bijusī kolēģe Inta Kraskeviča: «Satikāmies 90. gados, kad es kā Latvijas Kultūras fonda darbiniece veidoju izstādi par četrām dzimtām Mazsalacā. Tas tik bija izzinošais darbs!» Lai sagatavotu izstādi, bijis jāizrokas pamestos šķūņos un makulatūras krājumos. Nellija palīdzējusi. «Jau 30 gadu viņa kopj un aprūpē atmiņas par mūsu pagātni - viņa zina visu! Cilvēks, kas tik ļoti mīl savu valsti, savu novadu, kas lolojis tik vērtīgas ziņas par Latvijā labi zināmām un nezināmām dzimtām. Man viņa - šis sirsnīgais, pašaizliedzīgais cilvēks - jau ir Latvijas lepnums!» - tā Inta Kraskeviča.
Idejas devēja
Tikmēr N. Nurmika pastāv pie sava: «Esmu idejas devēja, ekspozīcijas veidotāja, bet īstenais dzimtas koku veidotājs ir slavenais Jānis Plūksna - viņš taču sēdēja arhīvos! Ar viņa palīdzību viss tapa. Es biju tikai saikne ar dzimtām.» Dzimtas koku mājā skatāms pirmās latviešu dramaturģes Marijas Pēkšēnas dzimtas koks, kurā ietilpa arī Konstantīns Pēkšēns. Te arī pirmā dziesmu svētku uzvarētāja Pētera Hincenberga dzimta. «Arī Ādams Ore - pirmais akadēmiski izglītotais Latvijas ērģeļu virtuozs. Vēl tagad kādus trīs kilometrus aiz baznīcas stāv viņa uzceltā māja - nekas nav pārbūvēts, izskaistināts, izpleķots. Nams, kurš būtu paturams vērā kā Latvijā īpaša vieta,» norāda Nellija.
Kad 90. gadu sākumā strādājusi pie projekta Mans novads, kur šūpulis kārts, nav bijis datu, kur apbedīts P. Hincenbergs. «Tik daudz ko nezinājām. Un nezināšana bija stimuls mesties iekšā. Vērsos pie rīdziniekiem - man vajag šos datus! Tie laikam domāja, ka Nurmika traka, šie nu tik sēdēs, arhīvos pētīs, kur apbedīts...» Bet pētījuši ar`. «Arī aizejot no algota darba 1999. gadā, tas viss man nedeva mieru,» piebilst dzimtu tracinātāja.
Mazsalacas ragana
Vispār savulaik Nelliju Nurmiku saukuši par Mazsalacas raganu! Māksliniece Rita Lizuma, kura ilgus gadus sadarbojusies ar pieredzējušo kolēģi, neslēpj: «Viņa ir šerpa, tas gan.» Kad kultūras tehnikuma audzēkņi bijuši praksē pie Nellijas, reiz darba audzinātājai uzdāvinājuši kartīti ar sievišķi tautiskos brunčos, kas sēž uz slotaskāta - galvas vietā uzlīmējuši no Nellijas Nurmikas fotogrāfijas izgriezto. «Viņa viņus sauca par zaļajiem salātiņiem, bet viņi viņu - par raganu. Interesants cilvēks. Jau būdama Kultūras nama direktore, organizēja izstādes, cēla saulītē dziļākas dzimtas, visu novadu. Viņa visu laiku atgādina mums, mazsalaciešiem, neaizmirst cienījamus kultūras darbiniekus. Vienmēr zina, kad aizdegt svecīti, sarīkot piemiņas brīdi. Kūda sanākt kopā, pētīt vēsturi. Nellija ir urķis,» atzīst Rita Lizuma.
Papildina Latvijas vēsturi
2009. gadā savākto ekspozīciju Nellija uzdāvinājusi novada muzejam. Dome piešķīra senu māju, kas tagad ir Dzimtas koku māja divās zālēs. «Šķiet, Latvijā pirmā tāda. Prieks, ka to iekārtoja viens no maniem kādreizējiem audzēkņiem Viktors Jansons,» lepna Nellija. Tikpat lepna par saviem bijušajiem praktikantiem, par tiem, «kas šodien kultūrai spēku dod».
«Viņa ne tikai turpina novada vēsturi, bet papildina arī Latvijas vēsturi. Tur vajag krampi! Ne katrs to var,» uzskata Dzimtas koku nama krājumu pašreizējā glabātāja Renāte Obelene.