Šo TP dedzīgumu atbalso arī Saskaņas centra (SC) līdzīgs ierosinājums - arī viņiem visu vajag «nekavējoties». Tomēr šāda degsme nav pēkšņas rūpes par valsts stāvokli, bet gan retorisks pretmets Aināra Šlesera (LPP/_LC_) nesenajai pašreklāmai, apliecinot gatavību kļūt par premjeru un iecelt valsti saulītē. Šlesers gan apņēmies to darīt bez steigas - tikai kaut kad februārī martā, ko pamato ar nevēlēšanos tautai bojāt svētkus. Motīvs idiotisks. Tā teikt, dzīrojiet vien mēra laikā. TP un _SC_ «nekavējošā» vajadzība uzskatāma par citkārt netipiskajam Šlesera lēnīgumam alternatīvu uzmanības piesaistes veidu. Un tikai. Jo nu gan «bāliņš lūdza», gan «tautiet's lūdza» tautas uzmanību, tikai nav ne mazāko garantiju, ka viņu vieduma vai pat jaunas valdības «kamanas» spētu valsti izvest no pašreizējām grūtībām.
Lai gan TP valdības gāšanu neizvirza par priekšnoteikumu, draudi nekavējošas Jaunā laika (JL) ministru nerīkošanās gadījumā sadarboties ar opozīciju faktiski tieši to nozīmē - valdības šūpošanu, bet iniciatīvas uzņemšanās - gatavību stāties jaunas valdības priekšgalā. Ar to neapšaubāmi domājot Andri Šķēli. Viens no galvenajiem kavēkļiem, kas bremzē Šleseru un aizplīvuro TP mājienus, ir fakts, ka Ministru prezidenta kandidātu nosauc Valsts prezidents, un pašlaik nekas neliecina, ka Šleseram vai Šķēlem būtu uz to izredzes.
Bet ne jau par krekliem un portfeļiem ir runa. Tā aizvien ir par sirdsapziņām. Ja sākam ar kaismīgo TP, tad nav saprotams viņu patoss, apsūdzot JL valdību, kas «nodarījusi nelikumīgus zaudējumus pensionāriem». Formulējumam jāpiekrīt, bet, tā teikt, lai nu kurš to sacītu... Premjers Valdis Dombrovskis jau nav nekāds Musolīni, un valdības izstrādātos likumprojektus apstiprina Saeima, kuras ietvaros zināmajām nelikumībām roku pielikusi arī TP. Turklāt pamatīgi. Liktenīgajā 16.jūnijā no Saeimā klātesošajiem 18 TP deputātiem par pensiju samazinājumu un ieturēšanu nobalsoja 16. Turklāt lai nu kam, bet TP gan bija jāzina, ka tas ir nelikumīgi, jo tieši pirms desmit gadiem šajās pašās auzās bija iebraucis viņu līderis Andris Šķēle, un ar ST lēmumu trīs gadus vēlāk nācās atmaksāt viņa ieturētās pensijas. Labs jautājums arī ir: kur vēlāk apstrīdētā likumprojekta izstrādes laikā skatījās tieslietu ministrs tautpartijietis Mareks Segliņš, kura vadītā iestāde atbildēja par likumprojekta tiesiskās atbilstības izvērtējumu? Nav jau nekā nepareiza TP paziņojumā, ka «mēģinājums risināt valdības maksātspējas problēmas uz pensionāru rēķina ir izgāzies», tikai paši jau viņi šo mēģinājumu ir leģitimējuši un paši pie reizes arī izgāzušies. Otrreiz. TP mēģinājums no tā tagad izsist sev kādu retorisku labumu ir neģēlīgs un, kā sacīja politologs Ivars Ījabs, «liekulīgs blefs». Savukārt LPP/LC roku berzēšana ST lēmuma sakarā ir maza draņķība, nevis augstas morāles triumfs. LPP/LC balsojums 16.jūnijā bija izteikts opozīcijas balsojums, un tāda ir visa LPP/LC pēdējā laika darbība - opozicionāra. Ja TP vismaz mēģina imitēt rūpes un darbību, tad Šlesers ne uz ko vairāk par Dombrovska nerrošanu un sava buldozerisma slavēšanu nav spējīgs.
Pašlaik bāliņš Šlesers plātās, cik viņš ir vareni labs Rīgas saimnieks, kamēr Latvija tiekot vadīta nemākulīgi. Uz to jāsaka, ka, pirmkārt Rīgā ir pamatīgas vadības kļūdas, sākot ar cenu pacelšanu sabiedriskajā transportā. Otrkārt, Rīga nav Latvija, un tam, kurš daudzmaz tiek galā ar pārtikušu lielpilsētu, tāpēc vien nav garantiju veiksmīgi vadīt valsti. Tāpat Latvija nav arī uzņēmums, par kāda dižvadoni sevi allaž reklamējis Šķēle. Bez šīs samocītās analoģijas arī Šķēles biznesa stils nav nekāds skaidrais, jo viņa saistība ar daudziem uzņēmumiem ir tikai nojaušama.
Kā LPP/LC, tā TP pēc ST sprieduma par savu politisko kompetenci būtu kaunīgi jāpaklusē arī tiesas izdarīto secinājumu dēļ, ka nabadzības risks vecāka gadagājuma ļaudīm (lasi - pensionāriem) «palielinājies arī ekonomiskās augšupejas laikā - no 45% 2005.gadā līdz 69% 2006.gadā un 75 % 2007.gadā». Tā ir Šlesera un Šķēles partiju politika, kas mūs ir novedusi tur, kur nu mēs esam. Arī nodokļu politiku un nākamā gada budžetu, kura veidošanas laikā bieži skanēja vārds «kompromiss», sevišķi ir ietekmējušas TP intereses, tā arī neaiztiekot TP «svēto govi» - nekustamā īpašuma nodokli, kura paaugstināšanu un administrēšanas vieglumu skandē vesels ekspertu koris.
JL vadīto «kamanu» gaita brīžiem tiešām ir draudīga, tomēr piedāvātie alternatīvie kučieri nav ne ar ko labāki vai pat ir sliktāki.