Skan jau it kā loģiski - sakrālu celtni vajag atdot tās patiesajiem īpašniekiem. Taču ar Rīgas Sv. Pētera baznīcu viss nav tik vienkārši, kā sākotnēji varētu šķist. Tai kā valstij īpaši nozīmīgam kultūras piemineklim bija jāpieņem atsevišķs likums (kāds jau ir Doma baznīcai), nošķirot to no citiem reliģiskajām organizācijām atdodamajiem īpašumiem, kas padomju laikos tika nacionalizēti. Līdzšinējām Saeimām šis darbiņš ir izrādījies par grūtu, kaut arī likumprojekts bija gatavs jau pirms četriem gadiem.
Kur tad ir problēma? Galvenokārt jau tā ir neskaidrība par paša dievnama un zem tā esošās zemes piederību. Ja arī no arhīvos pieejamajiem datiem taps pilnīgi skaidrs, kam ir likumīgas īpašumtiesības uz Pēterbaznīcu, vēl jau valstij, Rīgas domei un Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB) ir iespēja par to savstarpēji patiesāties. Baltvācieši - draudzes locekļi, kas Pēterbaznīcu izmantoja, - pameta Latviju pirms 1940. gada, taču par to, kā īpašumā toreiz bija un kā ziņā vēlāk pārgāja dievnams, pastāv dažādas interpretācijas. Situāciju vēl jo vairāk sarežģī kara izpostītā dievnama atjaunošanas fakts: tas noticis par valsts - lai arī padomju - līdzekļiem.
Kas iegūs noteikšanu par pašreiz no apmeklētājiem iekasējamajiem un nākotnē dažādiem rekonstrukcijas darbiem piesaistāmajiem resursiem? - Tāds varētu būt īstais strīdus ābols. Vai atstāt Pēterbaznīcu Rīgas pilsētai, lai tās apsaimniekošanu turpinātu īpašā pārvalde, kuras darbība ir izpelnījusies pamatotu kritiku gan par līdzšinējo atjaunošanas darbu veikšanu, gan par nespēju šo neatkārtojamo objektu pienācīgi izmantot galvaspilsētas atpazīstamībai pasaulē, gan par dažādajām nesaskaņām ar draudzi? Varbūt uzticēt dievnamu LELB, kuras vadība spēja izvairīties no smagām finansiālām problēmām, tikai pārdodot par svešu naudu restaurēto Lutera akadēmiju? Vai labāk atdot valstij, kurai daudzi īpašumi stāv tukši un nolaisti? Kas spētu sniegt visas ieinteresētās puses apmierinošu atbildi, droši vien būtu ieteicams augstam valdības amatam.
Ir vēl kāds jautājums - varbūt pat vissarežģītākais un visjūtīgākais. Jau 2006. gadā toreizējā kultūras ministre pamatoti uzsvēra, ka Pēterbaznīcai jābūt atvērtai sabiedrībai, taču neatbalstīja, «ka tur izstāda mākslas darbus un rīko pasākumus, kuru idejas ir pret luterāniskām vērtībām». Līdzīgi argumenti izskan arī šobrīd, jo ir skaidrs, ka ne vienmēr šajā sakrālajā celtnē notiekošie pasākumi ir draudzīgi kristietībai. Formāli to varētu novērst vienīgi tad, ja baznīcai būtu pilnīga noteikšana pār dievnamu. Taču šāds risinājums diezin vai tiks piedāvāts, tāpēc var tikai novēlēt LELB luterisko identitāti nepazaudēt pārējās - pilnībā kontrolētajās - sakrālajās celtnēs.