gada (t.i., pirms buma) līmenī. Lai gan mājsaimniecību patēriņš kādu laiku vēl mazināsies augstāka bezdarba dēļ un vēlmi investēt mazinās jau esošo jaudu vājā noslodze, ekonomika ir tuvu tās zemākajam punktam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka eksporta izaugsme kļūst noturīgāka un pamazām velk ekonomiku ārā no bedres. Sajūtu līmenī šo lūzuma punktu pamanīsim tikai vēlāk, jo darba tirgus uzlabošanās ievērojami atpaliek no IKP dinamikas.
Zemākā punkta sasniegšana nudien nav iemesls ļauties vilinājumam vēl atlikušo ekonomikas kritumu vienkārši izsēdēt. Uz ilgtspēju un efektīvāku darbības modeli vērstām pārmaiņām gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā ir jāturpinās. Svarīga ir ne tikai izaugsme kā tāda, bet arī - kā šī izaugsme sadalās sabiedrībā.
Džini koeficients, kas raksturo sabiedrības nevienlīdzību no ienākumu aspekta, rāda, ka Latvijā plaisa starp sabiedrības turīgāko un mazāk turīgiem slāņiem pieaug. Proti, ienākumi sadalās arvien nevienmērīgāk. Arī treknajos gados ar visu pārspīlēti straujo izaugsmi daļa sabiedrības strauji aizsteidzās tālāk, kamēr citi arvien vairāk atpalika. Laikā no 2000. līdz 2008.gadam Džini koeficients pieauga no 34 līdz 38 punktiem (lielāks cipars norāda uz lielāku nevienlīdzību). Salīdzinājumam varam minēt, ka 2008.gadā Igaunijā tas bija 31 (turklāt būtiski zemāks par 36 punktiem 2000.gadā!), Zviedrijā - 24, ASV - 46.
Diemžēl ienākumu nevienlīdzības plaisa Latvijā turpinās pieaugt. Iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem bezdarba kāpums un ienākumu kritums skar vairāk. Turklāt, izaugsmei atsākoties, nodarbinātība pieaug tikai ar novēlošanos, tādēļ bezdarbs saglabājas augsts samērā ilgu laiku. Jo ilgāks ir ārpus nodarbinātības pavadītais laiks, jo vairāk tiek zaudētas prasmes, kas atgriešanos darba tirgū padara grūtāku.
Ja ļausim šai tendencei turpināties, tas radīs virkni sociālu un ekonomisku problēmu. Var izveidoties «divu ātrumu» sabiedrība - ar darbu un bez. Mazinās sociālā un fiziskā mobilitāte, zināšanu pārnese kļūst lēnāka un mazāk efektīva, palēninās ekonomikas izaugsmes tempi. Ņemot vērā ne visai patīkamo demogrāfisko situāciju, katram strādājošajam jāuztur salīdzinoši vairāk bērnu, pensionāru un bezdarbnieku. Izteiktāka var kļūt reģionālā nabadzība.
Kā šo problēmu risināt? Vismaz sākumam nevajag izdomāt neko revolucionāri jaunu. Minēšu tikai vienu piemēru - nodokļu politika. Ir nepieciešama skaidrība par iespējamajām nodokļu izmaiņām, kas ļautu uzņēmējiem plānot savu darbību un radīt darbvietas, lai bezdarbnieki ātrāk atgrieztos darbā. Pašlaik relatīvi lielāks nodokļu slogs gulstas uz iedzīvotājiem ar maziem un vidējiem ienākumiem. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka jāievieš progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kuru ir grūti administrēt. Šo nodokli varētu pat samazināt (turklāt tas mazinātu uzņēmēju izmaksas, palielinātu konkurētspēju un iespējas radīt jaunas darbvietas) un tā vietā ar augstāku nodokli aplikt, piemēram, mājokli, kas vairāk skartu turīgākus iedzīvotājus.
Pagājušajā nedēļā Saeima atbalstīja SVF un Eiropas Komisijas koordinētās aizdevumu programmas turpināšanu. Tas nenozīmē tikai kārtējās aizdevuma porcijas saņemšanu, bet arī konsekventu doto solījumu izpildi, ar ko līdz šim mums ir bijušas grūtības. Galu galā, aizdevums ņemts ne jau, tādēļ, lai krīzi izsēdētu ar aizlienētu naudu, bet gan, lai nopirktu laiku ekonomikas struktūras pārveidei. Saprašanās memoranda ar EK otrajā papildinājumā kā vienu no mērķiem Latvijas valdība ir izvirzījusi līdz jūnija beigām sagatavot politikas dokumentu par ilgtermiņa nodokļu reformu. Šo apņemšanos, tāpat kā ikvienu citu, nepieciešams pildīt solītajā laikā, ņemot vērā ne tikai budžeta ieņēmumu izpildes kritēriju, bet arī iepriekš minēto saistību ar nevienlīdzību un nabadzību.4