Sievietēm ir ko teikt
Tā kā jauno (pēc skaita jau trešo!) simfoniju uzrakstījusi Ilona Breģe, savukārt Kristīnes Blaumanes spēlētā čella koncerta autore ir Londonā dzīvojošā bulgāru komponiste Dobrinka Tabakova, kura arī pati bija ieradusies Rīgā noklausīties kopā ar Sinfonietta Rīga sagatavoto interpretāciju, ar lepnumu jāsecina, ka koncerta spēks bija sievietēs. To, protams, še bilstu tikai kā joku, ko rosina nejauša ārēja sakritība. Tomēr, meklējot katrā jokā ieslēpto patiesības graudu, atļaušos turpināt: nav arī brīnums, jo kamermūzika ir iekšējās pasaules, emocionāla personiskā pārdzīvojuma atklāsmes māksla. Un sievietēm te ir ko teikt.
Programmiņā to precīzi formulējusi komponiste Ilona Breģe: «Kamersimfonijas būtība ir saruna par personiskām, cilvēka iekšējo pasauli atspoguļojošām tēmām.» Savas trešās simfonijas šķietami abstraktajā skaņu valodā (kāda ir mūzikas - mākslas bez vārdiem un uzskatāmiem tēliem - daba) viņai izdevies ļoti konkrēti un sajūtami vēstīt par agresiju un piedošanu. Tas paveikts ar simfonijas muzikālā materiāla mērķtiecīgu dramaturģisku virzību skaņdarba viendaļīgajā formā. Darīts viss, lai skaņdarba gaitā divu pasauļu nesavietojamība atklātos arvien skaudrāk. Simfonijas vēstījums uzrunā caur divu afektu pretstatīšanu - melodiskā, emocionāli harmoniskā «ideālā sākotne», kas, iespējams, izkopjama un īstenojama tikai cilvēka sapņos, atkal un atkal konsekventi mijas ar disonantu, ritmiski sinkopētu skaudro dzīves realitāti. Tāpēc arī partitūrā tik svarīgi šoreiz ir sitaminstrumenti. Kontrastposmu montāža savā ziņā ir kinematogrāfiska, paralēli attīstot divas dažādas vēstījuma telpas. Iespējams, klausoties nepamanīts, taču būtisks bijis komponistes darbs ar pašas izdomātu skaņkārtu, kura vēl nav 12 toņu hromatika, bet nav arī vairs ausij komfortablā diatonika.
Par simfoniju bagātāki
Secinājums? Esam kļuvuši par vienu patiešām labu simfoniju bagātāki. Manuprāt, tieši pēdējo gadu opusi - Vijoļkoncerts, kuru 2009. gadā pirmatskaņoja Baiba Skride, pērnziem radītā kolorīti izteiksmīgā Rīgas skaņu ainava Zvanu mūzika sitaminstrumentiem un ērģelēm, ilgi tapušais, spēcīgi uzrunājošais, apjomā un instrumentācijas krāsās iespaidīgais Rekviēms solistiem, korim un pūtēju orķestrim un tagad arī 2. simfonija - liecina par komponistes radošo briedumu. Ilonai Breģei ir ko teikt, un viņa ir arī lieliski profesionāli «apkalta», diendienā būdama saskarē ar orķestriem, pēc pilnas programmas «atkodusi» instrumentācijas iespēju bagātību. (I. Breģe ir pūtēju orķestra Rīga direktore, pirms tam vadījusi LNSO menedžmentu.) Iespaidu neaizēnoja pat tas, ka tieši blakus jaunajai latviešu simfonijai izskanēja I. Breģes laikabiedra somu komponista Tapio Tuomelas skaņdarbs Rezerves kāpnes, kura pamatvērtība ir tieši rotaļa ar interesantiem, negaidītiem instrumentālo krāsu salikumiem. Orķestris Normunda Šnē vadībā tos izgaismoja perfekti. Ne tik pārliecinoši izdevās Arnolda Šēnberga Pirmā kamersimfonija, kurā nākamais Jaunās Vīnes skolas klasiķis vēl brauc pa Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa romantiskajām sliedēm. Pietrūka tieši romantisma dzīvās elpas!
Māksliniece ceļo «ar krampi»
Starpbrīdī sastaptā komponiste Dobrinka Tabakova nespēja slēpt rūpju nomāktu vaigu: soliste Kristīne Blaumane, kurai veltīts čella koncerts un kura to jau pirmatskaņojusi Amsterdamā, pēkšņi saslimusi. Lai gan ar augstu temperatūru un ļoti sliktu pašsajūtu, ko pazīst katrs, kuru gultā nogāzusi gripa, čelliste neatcēla uzstāšanos. Ja to nezinātu, pilnīgi nekas neliktu manīt, ka patiesībā tā bija smaga cīņa. D. Tabakovas čella koncerts K. Blaumanei piestāv, jo nežilbina ar spožu, tukšu virtuozitāti. Lai arī instrumentālā koncerta žanra sakne ir solista un orķestra sacensībā, D. Tabakova priekšplānā izvirzījusi citas vērtības un savu koncertu risina kā personiski piepildītu kamermūziku. Viņa pati to redz kā ceļojumu. Tas paņem savā varā ar garīgu (varbūt pat ortodoksāli reliģiozu?) atklāsmi 1. daļas noslēgumā un ar ārkārtīgi skaistu čella un orķestra dziedājumu 2. daļā, kas ļāva K. Blaumanei likt lietā visplašāko čella - cilvēka balsij vistuvākā instrumenta - toņa krāsu gradācijas un emocionālā piesātinājuma skalu. Varbūt tas bija svētceļojums? Uz šādām asociācijām vedina arī mūzikas valodas tuvība ievērojamā britu komponista Džona Tavenera garīgajiem opusiem, tostarp Blaumanes un kamerorķestra izpildījumā Rīgā vairākkārt dzirdētajai kompozīcijai Protecting veil. (Dievmātes sargājošais plīvurs). Pēc tik piepildītas mūzikas un muzicēšanas iz pašām dvēseles dzīlēm cikla čella koncerta noslēdzošais, motoriskais fināls (trešā daļa) pat šķita neobligāts pielikums.