Kamēr lielākie «putni» - ASV, Lielbritānija un daļēji arī eirozonas valstis - jau spēj saskatīt izeju no recesijas, tikmēr Latviju ieskauj tumsa. Četri _Dienas_ iztaujātie pasaules ekonomisti, kuri ikdienā rūpīgi seko norisēm Latvijas ekonomikā, domā, ka «kanārijputniņš» izdzīvos un no alas, visticamāk, izlidos spēcīgāks un gudrāks, nekā tajā ielidoja. Bet tikai tad, ja tas būs disciplinēts un saņems atbalstu no ārpuses.
Nepieļaus defoltu
«Latvijas lielākais risks ir ekonomikas pārkaršana,» 2006. gadā vizītes laikā Rīgā teica zviedru ekonomists Anderss Aslunds. Uzrunāts pēc trim gadiem, Vašingtonas Petersona Starptautiskās ekonomikas institūta vecākais pētnieks norāda, ka ekonomiku vajadzēja «ar visiem iespējamajiem līdzekļiem» dzesēt. Valdībai «nedaudz pietrūka disciplīnas» - valstī ieplūda milzīgs daudzums ārvalstu naudas, bet tās lielākā daļa aizgāja patēriņam. «Disciplīnas pavisam noteikti bija par maz,» piekrīt Londonas makroekonomisko pētījumu firmas Capital Economics augošo tautsaimniecību analītiķis Nīls Šērings. Nauda netika krāta, bet tā vietā «iztērēta burbuļos».
Šodien pārkaršana jau šķiet esam sena vēsture, un tās vietā ekonomisti runā par daudz biedējošāku perspektīvu - valsts defoltu. ASV ekonomiste Mērija Stouksa prominentās ekonomisko pētījumu firmas RGE Monitor mājaslapā izvirza tēzi, ka Latvija ir uz defolta sliekšņa. «Latvijas ekonomika ir pieslēgta dzīvības uzturēšanas sistēmai. Aktuālās bažas ir tādas, ka ar šo dzīvības uzturēšanas sistēmu, kuru nodrošina Eiropas Komisijas (EK) un SVF aizdevumu plāns, var nepietikt, lai novērstu pilna apjoma sabrukumu Latvijā,» raksta M. Stouksa.
«Jā, es arī domāju, ka defolts ir tuvu,» uzskata dāņu ekonomists Klauss Vistesens. Ar «tuvu» ekonomists saprot tuvākos deviņus mēnešus vai gadu, kad kļūs redzams, vai šodienas «pirmie zaļie asni» pasaules ekonomikā pārtaps par ilgtspējīgu izaugsmi, jo no globālās ekonomikas veselības lielā mērā būs atkarīgas arī Latvijas izredzes atkopties. Tomēr K.Vistesens domā, ka starptautiskie aizdevēji darīs visu, lai Latvijas defoltu nepieļautu. «Viņi cīnīsies tam pretī, viņi «pastieps» nosacījumus, droši vien piekritīs 7% [budžeta deficītam].» Arī britu ekonomists Edvards Hjū ir pārliecināts, ka starptautiskie aizdevēji «gāzīs kalnus», lai nepieļautu defoltu, jo tam būtu smagas sekas gan tuvējā reģionā, gan Eiropā kopumā - finansiālo saišu dēļ (kopīgas bankas), tirdzniecības saišu dēļ un arī tāpēc, ka defolts kalpotu kā «modinātājzvans» investoriem, kuri var kļūt piesardzīgāki attiecībā pret citām valstīm, kurām ir līdzīgi vājie punkti, tādējādi bremzējot to atkopšanos.
Spāņu ģimenes faktors
Taču ar aizdevēju palīdzību vien nepietiek - lai novērstu sabrukuma draudus un pietuvinātu «izlidošanas» brīdi, Latvijai būs vajadzīga arī pārējo ES valstu solidaritāte. A. Aslunds domā, ka Eiropa nepieciešamību palīdzēt ļoti labi apzinās un ir jau parādījusi, ka spēj rīkoties. «Galu galā bija arī tādi, kas domāja, ka [ES] kredīta saņemšana būs ļoti sarežģīts process, bet viss noritēja gludi. Un arī Ziemeļvalstis piedāvāja divpusēju palīdzību.» Viņš saka, ka ES būs «tā vai citādi jānodrošina», lai rietumu bankas Latvijā nesabruktu. «Daudz lētāk ir glābt Latviju, nekā ļaut zviedru bankām nogrimt.»
E.Hjū ir skeptiskāks - viņaprāt, Eiropa līdz galam vēl nav sapratusi situācijas nopietnību, taču viņš cer, ka, «ekonomiskās vajadzības spiesta», tā sāks uzvesties kā «spāņu ģimene». «Spānijā ir miljons ģimeņu, kurās abi pieaugušie zaudējuši darbu. Radinieki viņus paņem savā paspārnē un palīdz. Tieši tāds modelis ir vajadzīgs Eiropā.» Mehānismi ir dažādi - tā var būt eirozonas paplašināšana vai ES vienoto obligāciju izlaišana, rodot papildu līdzekļus palīdzībai grūtībās nonākušajiem.
E.Hjū ir eirozonas paplašināšanas aizstāvis un tagadējo uzņemšanas kritēriju kritiķis, taču viņš skeptiski vērtē iespēju, ka EK varētu drīzumā mainīt savu noraidošo pozīciju pret kritēriju maiņu un sākt strauju virzību pretī tā saucamajai otrās paaudzes monetārajai savienībai. «Viņi vienkārši nespēj vienoties par saprātīgu alternatīvu Māstrihtas kritērijiem, tādēļ domā, ka ir labāk atstāt, kā ir.»
Kritērijus, kuriem šodien atbilst reti kura dalībvalsts, kritizē arī A.Aslunds, inflācijas prasību nosaucot pat par absurdu, jo apstākļos, kad pastāv deflācijas draudi, šī prasība (inflācijas līmenis nedrīkst pārsniegt triju zemākās inflācijas dalībvalstu vidējo rādītāju) nozīmē, ka kandidātvalstīm būtu jācenšas panākt deflācija, lai atbilstu kritērijiem. «Ja EK saka, ka «ir iemesli kritēriju saglabāšanai», tas nozīmē, ka viņiem patiesībā nav nekādu argumentu,» saka A.Aslunds. Viņš piekrīt E.Hjū tēzei, ka vajadzība Eiropu piespiedīs mainīties, un, viņaprāt, pārmaiņas skars arī Māstrihtas kritērijus. «ES trūkums ir vājas intelektuālās diskusijas, bet parasti tā spēj mainīties, kad vajadzība spiež,» uzskata A. Aslunds.
Jāceļ konkurētspēja
«Kanārijputniņam» arī pašam būs jāveltī lielas pūles, lai izkļūtu no raktuves. «Pats svarīgākais ir atjaunot konkurētspēju caur algu izmaiņām un līdzīgiem soļiem,» saka N.Šērings. Turklāt - kā piebilst K.Vistesens - jāņem vērā, ka konkurētspēju vienlaikus cenšas atjaunot arī citas ES valstis, un tas nozīmē, ka jāstrādā ar dubultu spēku. A.Aslunds valdības tagadējās darbībās saskata cerīgas pazīmes. «Pats svarīgākais krīzes laikā ir izlēmīgi rīkoties - tieši tas patlaban arī notiek.» Arī N.Šērings domā, ka «valdība sper soļus pareizajā virzienā», bet tai ir jābūt gatavai pieņemt smagus lēmumus. «Kad ekonomikas lejupslīde ir 15-20%, tad bez smagiem lēmumiem neiztikt,» piebilst K.Vistesens.
Papildus algu deflācijai un valsts izdevumu samazināšanai Latvijai būtu vairāk jādomā par eksporta veicināšanu un darbaspēka kvalitāti. «Jāpanāk, lai jums būtu izglītoti cilvēki un laba infrastruktūra,» uzsver A.Aslunds. Bet E.Hjū un K.Vistesens iesaka pievērst uzmanību arī demogrāfijai («Tirgum vajag cilvēkus!» saka E.Hjū, norādot, ka dzimstība Latvijā ir katastrofāli zema un pastāv risks, ka daudzi augstas pievienotās vērtības darbinieki aizbrauks no Latvijas, tiklīdz kaimiņos atsāksies pieaugums).
Latvijas atkopšanās lielā mērā būs atkarīga no globālās ekonomikas stāvokļa. «Taču mazo tautsaimniecību priekšrocība ir tā, ka tad, kad pieaugums atjaunojas, tās nekavējoties sāk sajust labumu no augošā eksporta,» uzsver N. Šērings. Mazam būt ir labi, piekrīt A.Aslunds. «Ja esi mazs, tev ir labi jāuzvedas, tu nevari niekoties ar protekcionismu.» Turklāt, pēc A.Aslunda vārdiem, mazas valstis mēdz straujāk augt. «Mēs neesam atmetuši cerības, ka Austrumeiropa pēc krīzes augs straujāk par rietumu kaimiņiem,» piebilst N.Šērings.
Ir pamats domāt, ka no recesijas «kanārijputniņš» izlidos stiprāks un gudrāks. A.Aslunds lēš, ka krīzes beigās Latvija būs pazaudējusi vienu straujas izaugsmes gadu, bet algu ziņā atgriezīsies 2007. vai, iespējams, 2006.gada līmenī, taču viņš neuzskata to par dramatisku zaudējumu. «Viss ir ļoti vienkārši - jūs pazaudēsit trīs gadus un sāksiet no gala. Un es domāju, ka tas notiks ātrāk, nekā daži gaida.» Visi ekonomisti vienprātīgi uzsver, ka ceļā uz «izeju no raktuves» viens no noteicošajiem faktoriem būs disciplīna un spēja pieņemt smagus lēmumus. Citiem vārdiem, īpašības, kuru tik ļoti pietrūka «burbuļa» laikos.