Paldies Valsts prezidentam un kultūras ministram par līdzdalību, taču pasākums nespēja ievirzīties lietderīgā gultnē. Tika meklēti vainīgie, kaldināti utopiski projekti, aģitēts par vēlēšanām, aicināts Latvijā atjaunot autoritāru režīmu. Es diemžēl nedzirdēju visas runas, jo piedalījos arī radiointervijā. Taču no tā, ko dzirdēju, man radās sajūta, ka notiek kaut kas līdzīgs 13.janvāra mītiņam Doma laukumā. Rezolūcija šo līdzību apstiprināja. Tajā tika tradicionāli nogānīta valsts vara, prasīts saukt pie atbildības krīzes cēlājus, kategoriski pieprasīts realizēt pasākumus (kuri krīzes apstākļos diezin vai būtu realizējami), pausts aicinājums uz sadarbību tai pašai nogānītajai valsts varai un visbeidzot piedraudēts: radošo savienību biedri patur tiesības rīkot pilsoniskas nepakļaušanās akcijas. Punkts.
Es sapratu, ka esmu nokļuvis sakaitētā pūlī, kaut arī tas sastāvēja no cilvēkiem, kurus es cienu. Rezolūcija pat netika apspriesta kā projekts, balsis netika skaitītas. Kā jau mītiņā. Es nepacēlu roku, savācu savus papīrus un devos mājup. Pēc tam runājos ar cilvēkiem, kuri sekoja plēnuma gaitai un kuriem bija radies līdzīgs iespaids. Man radās divi secinājumi. Pirmais - radošo savienību un radošo personu juridiskais stāvoklis nav valstiski noregulēts. Otrais - šīs organizācijas nav integrējušās neatkarīgas valsts apstākļos, tām nav ietekmes uz likumdošanu, uz valstiski stratēģiskiem mērķiem, un tām nav pienācīga atbalsta sabiedrībā.
Kārtējais budžeta samazinājums padara rezolūciju vēl ironiskāku. Gribētu piebilst, ka vārds «plēnums» latviski nozīmē pilnsapulce. Kam mums šis sovetisms?