Pēc atbraukšanas no Kijevas kopā ar Olgu sestdienas pievakarē aizgājām uz filmu. Pirms tam ukraiņu pretgripas medus un piparu šņabja glāzītes pavadījumā ieēdušas manis sutināto foreli ar Babkena pašgatavoto gruzīnu _themali_ mērci, kam sekoja Kijevas tirgus uzbeku ar valriekstiem un medu pildītās žāvētās aprikozes.
Džūlija Čailda bija īsta radītāja, jo saviem vārdiem, ar savu pieredzi receptēs uzrakstījusi gastronomisko tradīciju, kas vairākumam amerikāņu ir nezināma arī tagad. Viņa XX gs. 50.gados, būdama diplomāta sieva, iedegās kaislē uz franču virtuvi. Kaislība izpaudās praktiski: Džūlija mācījās prestižos kursos, ikdienā cepa un vārīja sev interesantos ēdienus, pēc atgriešanās Amerikā vadīja šo ēdienu šovu televīzijā un uzrakstīja grāmatu Franču virtuves mākslas apguve. Viņas raksturojums grāmatā Džulī un Džūlija ir visai pārliecinošs: «Džūlija Čailda sāka mācīties ēdienu gatavošanu tāpēc, ka gribēja kopā ar vīru baudīt labu ēdienu, tāpēc, ka vēlu, bet no sirds bija iemīļojusi labu ēdienu, tāpēc, ka dzīvoja Parīzē, un tāpēc, ka nesaprata, ko iesākt ar savu dzīvi. Viņai bija 37 gadi. Viņa bija atradusi mīlestību, un tas bija debešķīgi. Viņa bija iemācījusies baudīt ēdienu, un arī tas bija lieliski. Taču ar to nepietika. Droši vien viņa domāja, ka nekad neatradīs to, kā pietrūkst, ja jau nav atradusi to līdz 37 gadu vecumam. Un tomēr viņa to atrada Parīzes kulinārijas skolā.»
Džulī atkārto katru Džūlijas recepti, neko jaunu neradot. Viņa ir cītīga izpildītāja. Tomēr ēdiena gatavošanas burvība ir tā, ka, pat vārds vārdā izpildot receptes prasības, pavāriņš jūtas kā Dievs, kas veido ko jaunu. Iespēja būt radošam, ātri ieraudzīt pūļu rezultātus, atšķirties no citiem, tapt par baudas devēju saviem mīļajiem, apliecināt sevi citu, bet visvairāk paša priekšā, attaisnot sevi par cita kā nedarīšanu... Cik cilvēku, tik ieganstu gardi ēst un gardi gatavot. Džulī iegansts ir pirms trīsdesmitās dzimšanas dienas apjaustā vēlme nedzīvot līdz mūža galam tā, kā dzīvots līdz šim, mainīt vienmuļo kantora darbinieces dzīvi, rūdīt raksturu, saņemoties un iesākto izdarot līdz galam, dzīvot daudzveidīgāk. Par gardēdi nekļūst, jo arī pēc gada viņa ēd, turot šķīvi uz ceļgaliem. Taču saglābj pašcieņu un garīgo veselību, tipiski amerikāniski izstāstot veiksmes un neveiksmes sevis radītai interneta grupai un iegūstot tās atbalstu, kā arī izmaina dzīvi pašas gribētā virzienā - vēl netiekot pie bērna, bet kļūstot par rakstītāju. Jā, jo veselu gadu pavadījusi, ne dienu neiztiekot bez rindiņas. Un fantastiskiem ēdieniem.