Vienmēr mulsinoši tie brīži, kad kāds nozares ministrs, cīnoties par stabilu vai pieaugošu finansējumu savai jomai, nāk klajā ar konkrētām prasībām to nodrošināt no kāda jau esoša nodokļa vai ieviest jaunu. Tādos gadījumos gribas iejaukties, vaicājot, kopš kura laika nozaru ministru kompetencē iekļauti finanšu ministra padomdevēja pienākumi?
Grābeklis, ko savulaik darbībā izmēģinājuši gan satiksmes, gan veselības ministri, nu ceļā gadījies jaunajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei. Kopš gada sākuma vairākos medijos izskanējusi viņas vēlme atgriezties pie savulaik jau pastāvējušas prakses nodrošināt Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu no azartspēlēm, tabakas un alkohola tirdzniecībai paredzētajiem nodokļiem.
Var jau saprast ministres vēlmi nodrošināt ikgadējā finansējuma stabilitāti un neatkarību no politiskās tirgošanās. Pirmajā brīdī arī no publiskās retorikas viedokļa šķiet visai ērti prasīt, lai kultūras projektu finansēšana būtu garantēta no spēlmaņu, dzērāju un pīpmaņu nodokļos nomaksātās naudas. Ministre jau izteikusies, ka, viņasprāt, būtu tikai likumsakarīgi kultūru finansēt no tā finanšu avota, kas «cilvēku garīgi degradē». Taču te slēpjas vismaz divas lielas problēmas.
Pirmkārt, prasība par konkrētu finansējuma avotu faktiski ir pamatīgs solis finanšu ministra atbildības lauciņā. Skaidrs, ka viņš būs pret. Un tas jau vēsturiski pierādījies līdzīgos gadījumos. Iemesli atteikumam nav tālu jāmeklē - valsts savulaik atteikusies no speciālajiem budžetiem, politiska lēmuma par to atjaunošanu nav, līdz ar to prasība nav izpildāma. Vismaz kamēr pats finanšu ministrs nepiedāvā valdībai šādu risinājumu, respektējot nozaru ministru argumentus.
Otrkārt, prasot finansējumu tieši no kaitīgo ieradumu nodokļiem, visai divdomīgā situācijā nonāk paši kultūras ļaudis. Vai paši būs ieinteresēti, lai tauta vairāk (nu, vismaz ne mazāk) dzertu, smēķētu, spēlētu azartspēles, tādējādi ar nodokļiem papildinot kultūras budžetu?
Šajā situācijā daudz prātīgāk būtu, ja Kultūras ministrija finansējuma stabilitātes un pakāpeniska pieauguma nodrošināšanai pārņemtu Aizsardzības ministrijas pieeju - tā definējusi prasību par ikgadējo finansējumu 2% apmērā no valsts budžeta, tas ierakstīts valsts aizsardzības finansēšanas likumā, un tās intereses pārstāvošas amatpersonas nepalaiž garām nevienu iespēju to vēlreiz un vēlreiz atkārtot. Kur Finanšu ministrija ņems trūkstošos līdzekļus, tā vairs nav militāristu problēma.
Kultūrkapitāla fonda likumā nav nodefinēts pat minimālais valsts ikgadējā valsts budžeta finansējuma apjoms. Līdz ar to saprotams, ka kultūras ļaudis budžeta apstiprināšanai seko līdzi ar lielām bažām un ļoti vilinoši šai nestabilitātei reiz pielikt punktu. Tikai šoreiz risinājums ne no veiksmīgākajiem.