Pirms sešdesmit gadiem krasi mainījās Eiropas vēstures ritējums. 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans uzaicināja Eiropas valstis, arī Vāciju, iesaistīties kopējas politiskas ieceres īstenošanā. Pavisam nesen bija beidzies Otrais pasaules karš, un tā bija patiesi drosmīga rīcība miera un samierināšanās vārdā. Tā ļāva panākt to, ka karš starp Eiropas kaimiņvalstīm Savienībā ir kļuvis neiedomājams. Savienības pievilkšanas spēks paātrināja komunisma sabrukumu un aukstā kara beigas. Soli pa solim Eiropas valdības ir iemācījušās savas domstarpības risināt kopīgi. Asiņaino kaujaslauku vietā tagad ir Briseles sarunu zāles. Tas ir liels solis uz priekšu.
Šūmana, Adenauera un citu dibinātāju laikā mēs bijām tikai sešas valstis, kas kopīgi pārvaldīja tādas izejvielas kā ogles un tērauds. Šodien mēs esam 27 demokrātisku valstu un 500 miljonu pilsoņu Savienība, kas vieno visu Eiropas kontinentu - no Somijas līdz Portugālei un no Īrijas līdz Rumānijai. Mums kopīgi pieder pasaules lielākais tirgus, mums ir kopīgi nozīmīgi tiesību akti, lielākai daļai no mums ir vienota valūta, mums ir kopīgas robežas un politiskās institūcijas - mums ir kopīga pagātne un nākotne.
Ne vienmēr ir viegli, kad ir tik daudz kopīga. Tomēr tas ir ieguvums - ikviens kļūst stiprāks un gūst vairāk iespēju. Tādēļ mēs to esam izvēlējušies. Taču kopīgums nozīmē arī to, ka grūtības, kas radušās vienam, dažreiz ietekmē arī pārējos. Ja mums ir kopīgs mērķis, ko mēs cenšamies sasniegt mūsu visu labā, mums jābūt gataviem arī kopīgi risināt neparedzētus sarežģījumus. Solidaritāte ir tukša skaņa, ja tā paredzēta tikai saulainām dienām.
Ar mūsu veiksmīgo vēsturi kopīgas nākotnes veidošanai nepietiks. Katra paaudze ir ikreiz no jauna jāpārliecina, ka Savienība mums ir vajadzīga.
Kādēļ mūsu 27 valstis turpina strādāt kopā? Tādēļ, ka 27 valdības saprot, ka šodienas globalizētajā pasaulē tās vairs nespēj vienas pašas nodrošināt savu pilsoņu labklājību un drošību. Tāpēc, pat ja tās ne vienmēr par visu ir vienisprātis un dažreiz to uzskati ir gluži pretēji, visas 27 valdības dod priekšroku dalībai Eiropas klubā, nevis dzedrai savrupībai.
Taču kādēļ tām vajadzīgs, lai arī jūs piedalītos šīs ieceres īstenošanā? Tādēļ, ka neviena valdība nevar iztikt bez tautas atbalsta. Tāpēc ļaujiet man pastāstīt par to, ko tas jums var dot un ko Eiropa vēlas no jums sagaidīt.
Eiropas Savienība dod daudz praktisku priekšrocību - gan patērētājiem, gan ceļotājiem, gan uzņēmējiem. Cilvēki šodien var pavisam lēti lidmašīnā doties uz pilsētām un pludmalēm jebkurā kontinenta vietā. Telefona zvani Savienības iekšienē maksā tikai niecīgu daļu no tā, ko tie maksāja agrāk. Var droši pirkt izstrādājumus no jebkuras ES valsts. Rindas pie robežām nu jau ir vēsture. Studēt ārvalstīs ir viegli un ikdienišķi. Īsumā - kā pacilāti teikts mūsu Briseles brošūrās - «Eiropa» ir atvērusi brīvības un iespēju telpu.
Taču mums jābūt atklātiem. Tādu krīžu priekšā, ar kādām mēs saskaramies šodien, šādām praktiskām priekšrocībām nav pietiekami lielas nozīmes. Politiķiem ir jāspēj pārliecinoši atbildēt arī uz sarežģītajiem jautājumiem. Piemēram, kādēļ mēs, piecpadsmit Eiropas valstis un SVF, esam nolēmuši aizdot 110 miljardus euro, lai palīdzētu Grieķijai un pasargātu euro nākotni? Vai arī - kādēļ mēs, 27 Eiropas valstis, uzskatām, ka Rietumbalkāniem - reģionam, kas nesen tik daudz cieta karā, - kādreiz būtu mums jāpievienojas? Šīs problēmas nav saistītas tikai ar dažu cilvēku praktiskajām iespējām - tās attiecas uz eksistenciālu stabilitāti un mieru pilnīgi visiem.
Ļaujiet man kā Eiropadomes priekšsēdētājam, kas vada sanāksmes, kurās 27 valstu vai valdību vadītāji, tostarp arī jūsu ministru prezidents, tiekas, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar mūsu, eiropiešu, kopīgajām izredzēm un grūtībām, jūs uzrunāt viņu vārdā! Mēs nelūdzam, lai jūs kļūtu par entuziastiem un sāktu vēcināt Eiropas karogus, mēs nelūdzam, lai jūs iesaistītos miera korī. Mēs tikai lūdzam jūsu izpratni. Mēs vēlētos, lai jūs zināt, ka tad, kad mēs panākam kādu vienošanos vai atrisinām kārtējo krīzi, bieži vien runa ir par kaut ko vairāk nekā tikai par šo vienošanos vien, vairāk nekā tikai par šo krīzi. Šādos brīžos uz spēles nereti ir likts pašas Eiropas liktenis. Kopā mēs aizstāvam mums visiem dārgu bagātību.
Ļaujiet atgādināt, ko mēs aizstāvam! Eiropiešiem pasaulē ir priviliģēta vieta. Mūsu valstis apskauž tādu iemeslu dēļ kā to politiskā stabilitāte, labklājība un sociālās sistēmas - Eiropas dzīves kvalitātes dēļ. Jūs - pusmiljards vīriešu un sieviešu, kas dzīvo Eiropas Savienībā, - esat starp pasaules visizglītotākajiem un vislabāk apmācītajiem cilvēkiem. Mēs esam pasaules vislielākais tirdzniecības spēks. Tie ir sasniegumi, ar kuriem mēs varam lepoties. Tie apliecina mūsu vienreizējo spēju attīstīties līdzi laikam, vienlaikus aizsargājot mūsu mantojumu. Mēs arī tagad to spējam.
Tomēr šajā mainīgajā pasaulē mūsu ekonomiku ir gatavi apsteigt citi reģioni. Uz spēles ir liktas mūsu darbavietas un mūsu ietekme. Šīs problēmas nepalīdzēs atrisināt ne nacionālisms, ne populisms. Lai aizsargātu mūsu Eiropas vērtības, intereses un darbavietas, mums ir jāturpina rīkoties kopīgi, bet tad, kad mēs rīkojamies atsevišķi, jārīkojas vienoti. Šodienas pasaule mums liek izstrādāt spēcīgāku ekonomikas politiku un vienotāku ārpolitiku un klimata politiku. Esmu gandarīts, ka visi Eiropadomes locekļi ir gatavi uzņemties šo kopējo atbildību.
Pirms sešdesmit gadiem Šūmans un pārējie dibinātāji iesāka kopēju lietu. Valstis, kas tajā iesaistījās, guva lielus panākumus. Šodien tā vairs nav tikai "Brisele". Šodien runa ir par labklājību, drošību un kopīgu likteni 500 miljoniem cilvēku, kas mūsu brīnišķīgajā kontinentā dzīvo 27 demokrātiskās valstīs.
Šodien es jums lūdzu tikai vienu, proti, uz brīdi apstāties un apjaust - tas ir mūsu visu, eiropiešu, kopīgs uzdevums.