Nav pārsteigums
«Ja padomju laikos studenti gribēja dzīvot kopmītnēs kā ģimene, viņiem savas attiecības bija publiski jādeklarē laulājoties. Patlaban var noīrēt jebkuru dzīvokli. Nav svarīgi, vai partnerattiecības ir oficiāli reģistrētas vai arī pāris dzīvo kopā tāpat,» skaidro sociālantropoloģe Aivita Putniņa. Viņa pārliecināta - tikko nav valsts spiediena, cilvēki neizjūt vajadzību pēc šādas attiecību noformēšanas. Tieši tāpēc tendence bērniem dzimt nereģistrētās ģimenēs neesot nekas pārsteidzošs. Turklāt kaimiņvalstī Igaunijā šis skaitlis esot vēl augstāks. Sadzīviskā līmenī daudzi pāri uzskata - ja attiecības strādā, tad tāpēc, ka cilvēkiem ir abpusējas jūtas. Tam piekrīt arī Ieva, kura ar dzīvesdraugu ir kopā jau 15 gadu. Abi nav precējušies, bet audzina trīs kopīgus bērnus. Ieva stāsta, ka reiz attiecību sākumā abi gājuši pa Tērbatas ielu un ieraudzījuši līgavu ar līgavaini. Viņas draugs pametis skatu uz precinieku pusi un noteicis - tu noteikti arī tāpat gribēsi. «Tā kā viņš neteica mēs, bet tu, apvainojos, iespītējos un nolēmu - par spīti neprecēšos.» Gaidot pirmo meitiņu, draugs ieminējies, ka varētu apprecēties, bet Ieva izlikusies viņa teikto nedzirdam. Tā arī tas palicis. Tagad Ieva uzskata, ka oficiālai laulībai attiecībās tiešām nav nekādas nozīmes. Arī saviem bērniem viņa stāstot, ka mīlestība un laulība nav viens un tas pats.
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks piekrīt, ka agrāk laulībai bija lielāka nozīme. Vēl XX gs. 30.gados neprecēta sieviete ar bērnu tika publiski nosodīta. Turklāt tradicionālais ģimenes modelis - tēvs, māte, bērns - tagad Latvijā vairs neesot dominējošais.
Vēlme ir, nav naudas
K.Sedlenieks apšauba finansiālo iespēju saistību ar tendenci neprecēties, jo reģistrēšanās daudz nemaksā. Viņaprāt, tas vairāk saistīts ar izpratni par to, kas vispār ir laulība. K.Sedlenieka uzskatam gan nepiekrīt trīsgadīgā Rodrigo mamma Inta Jurēviča. Viņa teic, ka galvenais šķērslis, kas šobrīd liedz apprecēties ar bērniņa tēvu, ir pāra ierobežotie finansiālie līdzekļi.
«Vēlme precēties ir gan man, gan draugam, bet tam nepieciešama nauda,» skaidro Inta. Viņa stāsta, ka pāris nevēlas divatā sarakstīties, jo grib sagādāt sev nelielus, tomēr skaistus svētkus. «Gribam gan svinību vietu, gan mūziku, gan ceļojumu, lai paliek skaistas atmiņas,» stāsta Inta, tāpēc ar kāzām vēl būšot jāpagaida. Iepriekš, gaidot bērniņu, viņa nav bijusi ar mieru precēties, jo tobrīd licies, ka tas nav vajadzīgs. Viņa atceras, ka, reģistrējot dēliņu, dzimtsarakstu nodaļā viņiem pat piedāvāti precību datumi, bet abi ar draugu toreiz pateikuši nē.
Laukos vēl vairāk
Aizvien vairāk bērnu nereģistrētā laulībā dzimst laukos. Pērn tikai 47,1% bērnu dzimuši oficiālās ģimenēs, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, savukārt pilsētās oficiāli reģistrētās ģimenēs dzimuši 61,2% bērnu.
A.Putniņa skaidro, ka zemie rādītāji laukos vistiešākajā veidā saistīti ar partnerattiecību noformēšanu. «Jebkura oficiāla laulības noformēšana ietver zināmus izdevumus, turklāt laukos tas nozīmē papildu braucienu uz pilsētu,» teic A.Putniņa. Viņa norāda, ka ir gadījumi, kad cilvēki nevar izšķirties, jo nav pietiekami daudz līdzekļu, tāpēc tas var būt iemesls, kādēļ cilvēki oficiāli attiecības vispār nenoformē.
Itālijā un daudzās citās Eiropas valstīs dokumentu noformēšana ir svarīga, jo tur šķiršanās gadījumā bijušais laulātais draugs spiests maksāt alimentus ne vien bērnam, bet arī otram laulātajam, kas rūpēs par māju un bērniem nav varējis attīstīt savu karjeru. Latvijā tādu tiešu ieguvumu no oficiāli reģistrētām attiecībām nav.