Viņa uzsver, ka šajā mācību priekšmetā ir svarīgi savām acīm redzēt, vērot, pētīt. Bioloģija, viņasprāt, ir arī ļoti sakārtota zinātne, kurā nav nekā sarežģīta. «Piemēram, viendīgļlapji un divdīgļlapji - tos atšķirt nav grūti. Kādreiz, padomju laikā, šīs atšķirības skolēni vienkārši iemācījās no galvas, bet tagad es nolieku skolēniem priekšā augu stādus, un viņi tos salīdzina dabā. Kad skolēns pats visu redz un secina, tam ir pavisam cits svars, nekā ja to stāsta skolotājs vai tas jālasa grāmatā. Taču skolēni tajā visā jāievelk tā viltīgi - lai viņi nesaprot, ka tā ir mācīšanās,» A. Ešenvalde atklāj savus slepenos pedagoģiskos paņēmienus.
Viņai pašai savulaik bioloģija iepatikusies tieši skolotājas dēļ, kura strādājusi ļoti aizrautīgi, bieži vedusi bērnus laukā, daudz ko devusi pētīt mikroskopā. «Jau pamatskolā izlēmu, ka arī būšu bioloģijas skolotāja. Man tas viss ir interesanti. Kā var nezināt par sevi, par to, kas mums apkārt?! Arī bērniem interesē, sevišķi zooloģija un anatomija. Bioloģija ir sevis izzināšana, tas, kas mēs esam un no kā nākam. Man jau liekas, ka man ir tas foršākais priekšmets,» saka skolotāja un piebilst - ja tev pašam patīk, tad arī citiem patīk, ka tu tik aizrautīgi ņemies, un viņi «pavelkas» līdzi.
Tiesa, A. Ešenvalde uzskata, ka bioloģijas programma tagad skolās ir atvieglota, jo savulaik daudz vairāk bijis jāmācās no galvas - termini, definīcijas utt. «Man mazliet traucē tas, ka, piemēram, olimpiādē skolēniem jāzina no galvas tas, kas klasē nav jāzina, jo var izmantot dažādas tabulas u. tml. Tas pats ir arī ar centralizētajiem eksāmeniem - tajos prasa to, kas ikdienā no skolēna netiek prasīts. Tad varbūt vienojamies par ko vienu, vienotu?! Skolotājs patlaban šīm prasībām pa vidu ir kā žonglieris. Es arī mēģinu darīt tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva.»