Mana paaudze ir izaugusi ar grāmatu rokās. Literatūra - tā bija glābiņš, kur patverties. Esam dažādi, un dažādām gaumēm rakstītāji cenšas izpatikt - gan acumirkļa izklaidei, gan negatīvo, tumšo pasniegt apbērtu ar spožiem vizuļiem, gan ļaujot ieskatīties savas individuālās personības smadzeņu tumšākajos kaktos. Vieglu nelabumu man uzdzen vulgāra, rupja valoda. Ar sulīgiem lamuvārdiem latviešu valoda nav bagāta. Tādēļ tiek ņemta talkā austrumu kaimiņzemes atbilstošā leksika. Tā skan no kinoteātru ekrāniem, no teātra skatuves un iekārtojusies uz palikšanu grāmatu lappusēs. Pirms kādiem gadiem man rokās gadījās latviešu autora grāmata, nenosaukšu - kura, iesieta, glīti noformēta ar lauku ainavu uz vāka. Kad biju to nolikusi, gribējās nomazgāt rokas. Izdomāju pat sodu autoram - publiski, skatoties acīs saviem lasītājiem, to nolasīt. Plūdi, kad tiek aizskalots vecais, nes līdzi dažādas drazas. Bet, kad ūdeņi noplok, tām jānosēžas. Kad skolas laikā 1. vidusskolā vajadzēja rakstīt sacerējumu par mīļāko grāmatu, rakstīju par J. Iļjinas Ceturto augstieni. Atradu to mājās, un pārlasīšu šīsdienas acīm.
Mīļa un tuva man ir Anna Brigadere, Rūdolfs Blaumanis, no dzejniekiem - Ārija Elksne, Bruno Saulītis. Esmu sākusi interesēties par latviešu rakstnieku darbiem emigrācijā. Tur atklājas vesela man jauna pasaule - kā dzīvojuši viņi, kuri, tāpat kā mēs, par Latviju teica «mūsu». Domāju, kā būtu veidojusies mana dzīve, ja es būtu viņu vidū un otrādi.
Rūta Skujiņa Vējš svaida kaijas, Reinis Birzgalis Šoreiz - bez grima, Angelika Gailīte Ceļiniece, Arveds Alksnis Hipokrāta spīlēs, Dr. Dāvids Bīskaps Dzīves vējos. Nosaucu dažas. Tur ir milzīgs faktu materiāls kultūrvēsturiskā kontekstā. Mūsdienu skatījumā tā jau ir vēsture. Atšķirībā no akadēmiskajām vēstures grāmatām - aculiecinieku vēstījums, emocionāls spraigums, līdzpārdzīvojums, izkopta latviešu valoda, kādā runāja mūsu vecāki un vecvecāki. Guvu iespēju izjust, izdzīvot ne tik seno pagātni kopā ar mūsu tautas brāļiem un māsām un smelt no viņu atmiņām daudz ko tādu, ko neviens cits vairs nevar pastāstīt. Nu bet atbilstoši tematam.
Kad ir grūti, man palīdz melderis baltajā kažociņā, murrādams: «Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.» Un atkal iet vaļā riekstu un mandeļu gaņģi.