Piedāvāja neiespējamo
No vienas puses - sieviete - salūts, mūžīgie svētki, ekstravaganta aktrise, kas pirmā ar personīgo piemēru padomju dziļākās stagnācijas gados (70. - 80.) diktēja ne tikai papagailiski spožo, glamūri estrādisko ģērbšanās stilu, it kā PSRS būtu kāda Brodvejas šova aizkulises, bet noteica toni jeb uzvedības modeli daudzām vadības sievietēm - runāt asi, stingri, bez ceremonēšanās, ar palaikam pat hipertrofētu pašcieņu. Tā Gurčenko skoloja daiļo dzimumu būt neatkarīgām, stiprām personībām, nevis pelēkām kantoru un ģimenes galvu piedevām - pelēm. Pēc būtības viņa padomju gados piedāvāja neiespējamo - veiksmīgas biznesa sievietes, elegantas dāmas imidžu. Pati māksliniece šo indevi skaidroja ar savu radošo biogrāfiju: «Pēc Karnevāla nakts orkānveidīgajiem panākumiem (1956) es uzlidoju tādos popularitātes augstumos, ka uz tās slavas smailes sajutos absolūti viena un nepieredzējusi, - nepratu izvēlēties lomas, nepratu pateikt nē, metos darbos un koncertos pa visu plašo valsti. Un blakus nebija neviena, kas mani pamācītu, jo es taču biju «tikai jauniņa aktrisīte» ar smuku ģīmi un labu balsi. Mani lietoja. Un maz maksāja. Un es nolēmu - nekad neļaut sevi pazemot vai nonākt atkarībā no vīriešiem, lai kas viņi būtu - režisori vai mani četri vīri… Kā sirdspuķīte Ņikita Mihalkovs ciniski saka manai varonei bufetniecei filmā Stacija diviem - sama, sama, sama (pati, pati, pati), gaidot, kad es izģērbšos, tieši tā, tikai nopietnās lietās es arī rīkojos dzīvē - visu pati!» Arī Stacija diviem (1982) ir Rjazanova dāvana Ļusjai. No otras puses - ar sevi nemierā esošs darba zirgs, māksliniece, kuras kategorisms un prasīgums pret sevi izplatījās arī prasīgumā pret partneriem un režisoriem. Raksturs Gurčenko nebija no saldajiem.
Visaugstākā prove
Mūzikas skolu beigusī ukrainiete ar spītīgo hoholu (tā prastrunā sauc ukraiņus) raksturu, protams, pirmajos gados pēc Vissavienības Kinematogrāfijas institūta beigšanas (Sergeja Gerasimova meistarklase) un pēkšņās popularitātes Eldara Rjazanova komēdijā Karnevāla nakts bija pieprasīta. It kā jau PSRS Tautas skatuves un kino māksliniece, visādu ordeņu un atzinības regāliju īpašniece Gurčenko vispār nevarētu sūdzēties par darba trūkumu - piecdesmit radošā mūža gados aktrise strādājusi 96 filmās. Taču, izpētot viņas lomu sarakstu, var konstatēt savādu faktu - aktrisei ir bijuši ilgi dīkstāves posmi (pat septiņu gadu garumā) vai arī piedāvātas lomas vārgās filmās, kuru nosaukumi sen jau aizmirsti. Jaunībā ekspluatēts viņas dziedošās draiskules tēls, kurš gan nekad nepārkāpa apzinīgas padomju meitenes uzvedības normas (ja nu vienīgi 1960. gada filmā Romāns un Frančeska, kur Gurčenko iejutās itālietes ādā). Brieduma gados - pārāk maz un pārāk reti bija uzaicinājumi filmēties nopietnos mākslas darbos, kaut arī visi zināja, ka Ludmila Gurčenko ir visaugstākās proves aktrise, kura lomas dēļ būs gatava ziedoties bez atlikuma (šī neuzmanība pret ģimeni aktrisei dārgi maksāja - ar vienīgo meitu Gurčenko sarāvusi jelkādas tuvības saites).
Ja vaša ma-a-ma*
Gurčenko nopietnie darbi - tās ir lomas ievērojamu padomju/krievu režisoru drāmās, - Vecās sienas (1973), satriecoši traģiskais tēls Alekseja Germana filmā Divdesmit dienas bez kara (1976) un tajā pašā gadā - estrādiskā pasaku filma Mamma, kurā padomju bērni un viņu vecāki iepazinās ar Ļusjas dziedošo māmiņu Kazu un Mihaila Bojarska Vilku. 1978. gads dāvā divas klasiskas melodrāmas - Aizejot aizej un epohālo Sibiriādi, 1979. gadā Gurčenko piedalās labākajā Ņikitas Mihalkova filmā Pieci vakari. Un turpat līdzās Oskara Vailda lugas Ideāls vīrs ekranizācija - stilīgi, muzikāli. 80. gadi ir Gurčenko ziedu laiks - darbs pie filmām Mehāniķa Gavrilova mīļotā sieviete, Lidojumi sapnī un īstenībā, Stacija diviem, Mīla un baloži, - lomas, kuras Gurčenko piepulcē XX gadsimta labāko aktierdarbu zelta arhīvā.
Top pirmā nofilmētā Gurčenko benefice Aplausi, aplausi, aktrise uzstājas ar pašas izgudrotajām autorprogrammām - kara un frontes laika dziesmu koncertiem, kuri gūst milzu atsaucību visā PSRS. Kino sniedz iespēju Gurčenko būt partnerībā ar lieliskākajiem sava laika aktieriem - Oļegu Jankovski, Ņikitu Mihalkovu, Oļegu Basilašvili…
Sīkas lomas sīkās filmās
Bet pēc astoņdesmito triumfa seko atslābums - un tā līdz mūža pāragrajām beigām: sīkas lomas sīkās filmās, paretam kāda koncertprogramma, toties papilnam «slavas» un ziņkārības no bulvārpreses, pie kā bieži vainīga ir gan aktrises nešpetnā mēle, gan aizraušanās ar ķirurģiski iegūtās jaunības eksperimentiem. Aktrisei, kurai pietika drosmes būt karikatūrai par sevi uz ekrāna Vecajās grošās (2000, pēdējā Rjazanova dāvana), tās pietrūka dzīvē. Rūgtums un nepadarīto darbu smagme - tēmas, kuras mocīja Ludmilu Markovnu Gurčenko vai ikkatrā intervijā un uzstāšanās reizē. Līdz pēdējam mirklim viņa centās savaldīt sevī šo sievieti - salūtu, sievieti - karnevālu, un arī aizgāja viegli - ar sirdslēkmi.
Aktrises bēres notiek šodien Novodevičjes kapsētā Maskavā.
*Es esmu jūsu māmiņa - krievu val. Gurčenko dziedātā frāze kazlēniem pasaku filmā Mamma.