5. turpinājums
Pēc ievainojuma tiku atpakaļ gultā un gulēju murgainā miegā. Vēlāk uzzināju, ka jaukais leitnants Bonaparts esot guvis nāvīgu ievainojumu un uz visiem laikiem palicis Pomerānijā... Tanī naktī krievu artilērijas un mīnmetēju ugunis bija pārrāvušas vācu aizsardzības līniju. Sākās kārtējais 15. divīzijas ielenkums. Man vienam pilsētiņas nomalē kļuva nemājīgi. Ievainotā kāja sāpēja. Izgāju cauri pilsētiņai un nokļuvu tieši vietā, kur sākās krievu triecienuzbrukums. Aurojot saukli «Za Staļina!», viņi šāva ar mašīnpistolēm. Latviešu «grāvju puikas» uzmanīgi atvilkās. Iegāju štābā, lai meklētu palīdzību savai sašautajai kājai, bet tur pret to izturējās visai rezervēti. Jutos slikti, biju izsalcis un naktī negulējis. Šokēja ieraudzītā aina pie kādas baznīciņas: sanitārā transporta mašīnas un ratiņkrēsli bija pilni ar nošautiem vācu karavīriem. Krievu artilērija nepārtraukti apšaudīja pilsētiņu. No rotām nesa šurp ievainotos, bet mediķu palīdzība tobrīd bija nepieejama. Ēdienu neviens neizsniedza. Tā bija karošana uz mežonīgiem noteikumiem. Jutos ļoti noguris un izsalcis. Gulēt! Kaut stundu! Vienalga kur! Ieraudzīju ēku pāri ceļam, kas varēja būt mežsarga mājiņa. Tur varētu atrast kādu siltu kaktiņu, kur pakrist. Viss pārējais šķita mazsvarīgs. Patiesi - stūrī atradu kaut kādu guļamo. Šaujamo pieslēju pie sienas, apēdu biedru iedoto maizes donu un momentā iekritu miegā.
Mani pamodināja smagi soļi uz kāpnēm un bļāvieni krievu valodā. Durvis, kur gulēju, tika izlauztas, un pie manas guļvietas piestāja četri krievu karotāji. Tūliņ tiku izkratīts. Vispirms zaudēju savu rokas pulksteni. Tad no kabatām tika izkratīts viss pārējais. Liels zaudējums bija lieliskās Šveices zāļu tabletītes, kas mani šoziem glāba no hroniskās kaites - angīnas. Kas būs ar manām strutojošajām mandelēm, domāju, skatoties, kā manas tabletes tiek samīdītas zem krievu zābakiem. Mani raušus uzrāva otrajā stāvā pie komandiera. Klabēja zobi, jo tikai tagad, zaudējis brilles, zāles un visu pārējo, sapratu, kādā situācijā esmu nonācis. Ātri noskaidrojis, kas esmu, komandieris pieņēma lēmumu: «Nošaut!» Nekavējoties kāds tika aizsūtīts pēc šāvēja, un tad jau pa durvīm ar automātu rokās tas arī ieradās. Bet tad no viņa mutes atskanēja brīnumainie vārdi, kas noteica manu turpmāko likteni: «Tovarišč kapitan, eto že moi zemļak!» (Biedri kapteini, tas taču mans novadnieks!) Tobrīd es sapratu, ka šāvējs bija mans sargeņģelis, kas pārģērbies zaldāta drēbēs... Un tā tika nolemts, ka man kopā ar krievu radistiem jāiet uz armijas korpusa štābu. Taču izrādījās, ka par radistu nederu - krievu raidītāji bija tik lieli un smagi, ka tos pacelt nevarēju. Tad mani aizveda uz citu telpu, kur ap lielu galdu sēdēja vairāki krievu ģenerāļi. Sarunu vadīja kāds ļoti skaļš zemākas pakāpes virsnieks. Viņa krievu un vācu valodā uzdotos jautājumus nesapratu un atbildēt nespēju. Tas ļoti nervozēja mazo poļitruku, tāpēc ātri tiku aizvests atpakaļ. Pa ceļam paguvu parunāties ar kādu latviešu puisi. Viņš pastāstīja, ka atvests te ar lielu vācu gūstekņu grupu un rīt mūs visus vedīs uz Varšavu.
Otrajā rītā konvoja pavadībā tiku aizvests uz kara komisariātu Polijas galvaspilsētā. Aiz bieza žoga atradās vairākas koka mājiņas. Vienā no tām mani pieņēma pats komisārs - neliela auguma, runīgs un enerģisks vīrs. «Tu esi no Rīgas,» viņš teica, «tātad Padomju Savienības pilsonis. Pēc mūsu likuma tu esi padots mobilizācijai Padomju Armijai. Tādi kā tu man te vesela grupa.» Viņš piebilda, ka pirms dažām dienām vesels vads latviešu puišu pilnā bruņojumā, dziedot latviešu dziesmas, uzskrējuši uz ceļa, pa kuru virzījās krievu armijas vienības. Esot nākuši no jāšanas kursiem un devušies uz savu divīziju leģionā. «Viņi, tāpat kā tu,» teica komisārs, «paliksiet manā rīcībā.» Tad viņš izrakstīja un izsniedza man mazu papīrīti - zaldāta apliecību. «Tikai nepazaudē to,» piekodināja komisārs. «Otru tādu nedabūsi!»
Turpinājums 8. augusta numurā