Pieder? Nu ne jau pieder, vienkārši tā bija sagadījies, ka varu pār pulti pārņēma vīrišķā puse. Sievietes to atdeva bez cīņām, vīrieši to dabūja bez asiņaina pārspēka demonstrējumiem. Būtu jau viss kārtībā, bet ikvienam pults pavēlniekam, sajūtot savās rokās melno kastīti, uzreiz radās nejauks niķis - ik pa brīdim pārslēgt podziņas, lai paskatītos, ko rāda tajā vai citā kanālā. Iedomājieties, ka esat sākuši vērot filmu, iejutušies sižetā, bet pašā aizraujošākajā vietā kāds pārslēdz «tikai uz brītiņu». Tas varēja novest līdz baltkvēlei, taču, lai kā tur būtu, pults īpašnieks tika respektēts, tikai televīzijas skatītāju pulks kaut kā arvien saruka, it sevišķi ar interneta ienākšanu mājās. Pēkšņi likās, ka labāk ziņas izlasīt vai filmu noskatīties tīmeklī, bez reklāmas pauzēm, kur nevajag kasīties par pulti, bet pats vari atrast to, kas interesē.
Pults pavēlnieks kādu laiku bija laimīgs, jo varēja skatīties visas multfilmas pēc kārtas, turklāt arī kādreiz svētajā Panorāmas laikā. Bet, ko citi neiekāro, tas arī pašam vairs neliekas tik valdzinošs. Tagad nereti ir tā, ka televizora kaste stāv neieslēgta. Tikai hokeja spēles un šovi Dziedošās ģimenes vai Koru kari bija tas, kas pēdējā laikā varēja elektrizēt visus ap zilo ekrānu. Pēdējais seriāls, kuru cītīgi skatījos, bija Likteņa līdumnieki, taču nereti arī tad pa garajām reklāmas pauzēm zaudēju kontroli pār situāciju un kārtējā sērija palika nenoskatīta līdz galam. Kautiņi tāpēc neiesākās.
Nesen biju ciemos. Zvilnēju uz dīvāna televizora priekšā, laiski sūcu tēju un sen neizbaudītā priekā spaidīju pults pogas un slēdzu visus kanālus pēc kārtas. Darīju tieši to pašu, kas kādreiz kaitināja citos. Varbūt katram vajag ļaut kaut vienu dienu justies kā pults pavēlniekam, bērnišķīgi izjūtot prieku par to, ka pats vari mainīt pasauli, kaut vai televizora ekrānā vien?u