Vilsons - dziedošs gan
Uz katra trauka nojaušama oranži fosforizēta cenu zīme, kādu precēm «uzšauj» mūsdienu veikalos. Skatuves aizmugurē - pakaramie ar drēbēm par atlaižu cenām. Ik pa laikam avanscēnā iznāk jauna, skaista, ļoti nopietna meitene (Lauma Balode - Lietoto mantu eņģelis) melnā triko, kas vairāk raisa asociācijas ar mūsdienu kinozīmes Laras Kroftas veidolu nekā 60./70.gadu patiesības balsi - Roberta Ligera mīmiem. Kristīne Vītola viņu ieģērbusi pačkas svārciņos un gumijas zābakos. Meitene izteiksmīgām kustībām abām rokām reizē lēni lej krūkās verdošu ūdeni. Pienāk Ērika Vilsona Cēzars Kalniņš, pietupstas un, ceļoties garaiņiem, dziļdomīgi skatās zālē. Vienīgais, kas nāk prātā, - jāpasmaida, dzirdot, ka Latvijā esot asa teātra kritika. Ienāk prātā, cik neganti ar šo pārspīlēti dziļdomīgo, abstraktā metaforiskumā gandrīz kaitinošo mizanscēnu «tiktu galā» kāds britu ierindas kritiķis, nebūt ne asprātīgākais. Gripas perioda inhalācija? Šoreiz iztikšu bez ievadreveransiem «talantīgajam un daudzsološajam» M.Eihem, kuru tā nemainīgi dēvē kopš 2005.gada, kad viņa Liepājas teātrī iestudētā Gunāra Priedes luga Zilā ieguva Spēlmaņu nakts balvu par sezonas spilgtāko debiju. Galu galā stāsts pirmavotā ir par bezkompromisa godīgumu. Par sevis nenodošanu. Par sirdsapziņu. Tāla atblāzma kā prasība pēc kādas nekonkretizētas godīguma klātbūtnes cilvēku dzīvē samanāma arī liepājnieku izrādē. Šo izrādes vispārapcerīgo iekšupvērsto lirismu bez konkrēta raidījuma vislabāk iemieso Oleksija Demčenko trompetes smeldzīgums Imanta Kalniņa/Māra Čaklā «tautasdziesmu» Viņi dejoja vienu vasaru, Alvas zaldātiņš, Dzeguzes balss, Es esmu bagāts pavadījumā. Un neticiet, ja kāds jums cenšas iestāstīt, ka Ēriks Vilsons ir nedziedošais aktieris. Hardijs Lediņš gan Paulu Butkēviču nosaucis par labāko Im.Kalniņa dziesmu interpretu, bet to viņš teica, nedzirdējis, kā dzied Ē.Vilsons. Šis atklājums ir lielākais izrādes pārsteigums un glābiņš, meklējot kādu saturu.
Izrādes nosaukumā iekodētais dialogs ar pirmavotu prasa noskaidrot, kas ir «tie paši, vecie krekli». 1966.gadā G.Priede uzraksta lugu Trīspadsmitā (nosaukums atšķirībā no pārējā zemtekstos blīvā teksta nozīmē tikai to, ka tā bija dramaturga 13.luga pēc kārtas), kurā pirmo reizi vispārējas garīgas stagnācijas atmosfērā latviešu dramaturģijā pirmo reizi iestājas par mākslinieka tiesībām uz radošu brīvību. Gadu vēlāk Rolands Kalniņš filmu ekranizē, top filma Elpojiet dziļi... Lomās Uldis Pūcītis, jauniņā Līga Liepiņa (Bella) un Dina Kuple (Sondore). Stāsts par telefonu montieri Cēzaru Kalniņu, kurš no darba brīvajā laikā sacer brīvdomīgus dziesmu tekstus amatierestrādes ansamblim, kultūras komisijas locekli Anitu Sondori, kura uzraksta iznīcinošu recenziju un pamodina cenzūru. Filmu aizliedz, tā noguļ plauktos 19 gadus. Kristīne Matīsa izpētījusi, ka kinokomitejas galvenā redaktore Irina Kokareva Sondores tēlā saskatīja ko dziļi personisku. Eihe/Burāne, no vienas puses apzinās, ka teksta revolucionārais, drosmīgais līmenis vairs nedarbojas (vai kāds padsmitgadnieks var nojaust, kas būtu aizliedzams, piemēram, Bellas šķietami nevainīgajā strīdā ar Sondori par gaumi: «Man gan patīk Pie Dzintara jūras, tāda līgana»), no otras puses, laikam tomēr - ne. Lielākais misēklis - nav precizēts kritikas/satīras objekts? Kas ir Sondore šodien? Kas ir Cēzars? Kāpēc jauniešu lomas uzticētas citas paaudzes aktieriem - Ē.Vilsonam un Inesei Jurjānei? Kas ir mākslinieka izrautā mēle un mīmu meitene 2009, kura finālā, skatoties zālei tieši acīs, norunā Čaklā dzejoli par gulbjiem un apgrieztiem spārniem, paši zināt - kuru. Būtībā nekas nav mainījies. Ierēdniecība truli iejaucas mākslinieka darbā - kādā intervijā saka Eihe. Gribētos iebilst - ir gan mainījies, tieši būtībā. Nesalīdzināma starpība runāt par mākslinieka brīvības apdraudējumu cenzūras laikmetā vai situācijā, kad katrs var paust jebko un jebkā. Vēl Eihe kādā intervijā atzinies, ka «šis ir viens no latviskākajiem stāstiem par mīlestību». Kā sapratu - ir mēģināts akcentēt melodramatisko motīvu, zīmēts mīlas trijstūris, iesaistot arī Sondori. Aktieriem Anitai Kvālai un Ērikam Vilsonam pat izdodas savā attiecību telpā iemānīt ko līdzīgu Spītnieces savaldīšanas spriedzei, tomēr jaunā interpretācija iedzīvojas visai vārgulīgi un samocīti. To, kas šādā kontekstā pateikts par mākslinieka un kritikas attiecībām, atturēšos komentēt. Sanāk tik vulgāri un sekli, ka kauns... Diez vai režisori tā gribējuši, kaut dzeltenais dīvāns Sondores istabā tapis droši vien ne bez viņu ziņas. Beigās, kad daļa skatītāju jau atstājuši zāli, sāk dārdēt cits, dumpiniecisks motīvs - atmodas gadu grupas Pērkons hits Cik stulbi nosist gulbi. Tiek novākta scenogrāfija. Kas tieši ir stulbi? Manā gadījumā - stulbi tas, ka pirmais pēc ilgāka laika darbā piešķirtais komandējums bija spiests vainagoties šādās nīgrās rindiņās. Nu, ko - būtu labāk sēdējusi mājās un tamborējusi, un klausījusies kādu no saviem opusiem, kā Sondorei ierosina Jūlis. Tiešām - kas man tur bija meklējams...?