MiniDiena viesojās Latvijas Nacionālajā operā, vērojot jaunās izrādes Spēlēsim operu «Mazais skursteņslauķis» tapšanu un atklāj noslēpumus, kas ļauj saprast un izbaudīt tās burvību.
Mazliet vēstures
Skaistā ēka, kurā tagad atrodas Latvijas Nacionālā opera, celta 1863. gadā Rīgas Pilsētas vācu teātra vajadzībām, bet pirmo latviešu operas trupu ar nosaukumu Latviešu opera Rīgā dibināja 1918. gadā. Darbojusies dažādās ēkās, 1919. gada 23. janvārī ar komponista Riharda Vāgnera operu Klīstošais holandietis latviešu operas trupa apmetās savā tagadējā mājvietā Aspazijas bulvārī. Daudzi Latvijas Nacionālās operas mākslinieki guvuši pasaules atzinību, arī starptautiski pazīstamas personības uzstājušās un iestudējušas Rīgā, un izrādes vienmēr ir labi apmeklētas. It īpaši tas jāsaka par bērniem paredzētiem iestudējumiem - ģimenes tos gaida ar nepacietību.
Spēlējam operu!
Pavisam mazajiem skatītājiem Opera piedāvā izglītojošu programmu Spēlēsim operu - uz stāsta par Pinokio piedzīvojumiem balstītu sižetu, kura iedzīvināšanai operā skatītājiem pašiem jāpiedalās tās veidošanā. Katram ir iespēja pārtapt gan par īstu operas mākslinieku, gan orķestra mūziķi un uzzināt, kā skan instrumenti, gleznot dekorācijas, ietērpties kostīmos. Iemīļota ir arī izrāde Mūzikas skaņas. Mazuļiem paredzētās izrādes piemērotas bērnu uztveres īpatnībām un ilgst apmēram stundu. Tikko Operā aizvadīta Ziemsvētku sezona, kad balets Riekstkodis, kas jau repertuārā ir kopš 2000. gada, pulcēja pilnas zāles cienītāju. Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņu veidotais balets Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, arī Apburtā princese, Gulbju ezers ir izrādes, ko apmeklēt visai ģimenei. Ilgus gadus nedalītu skatītāju atzinību baudījušās Putnu operas vietā šosezon stājas jaunums - 25. janvārī pirmizrāde Bendžamina Britena operai bērniem Spēlēsim operu «Mazais skursteņslauķis». Kaut arī tās darbība notiek uz lielās skatuves, arī šoreiz skatītāji būs aicināti iesaistīties un līdzdarboties. Katrs izrādes cēliens ilgs apmēram pusstundu.
Diriģents un pirmā vijole
Liela daļa vecāku ikdienā klausās cita stila mūziku, un viņiem akadēmiskais žanrs šķiet svešāds. «Klasisko mūziku bērniem vislabāk iepazīt un iemīļot, tās klausīšanos mākslīgi neuzspiežot. Protams, lai izaugtu liels mākslinieks, līdzās talantam nepieciešama arī disciplīna. Domāju, ka bērniem jāklausās dažādu stilu mūzika un jāsaprot, kā tā ir uzbūvēta. Kad mazie saskarsies ar ko tādu, kas aizrauj, gribēs paši saprast, kas «lācītim vēderā»,» uzskata LNO diriģents Andris Veismanis. Tomēr daži noslēpumaini paradumi un rituāli Operā pastāv. Zinādama, ka dodos uz interviju Operā, meita grib noskaidrot, vai tur mīt spoks, kā arī lūdz pajautāt, kādēļ diriģents sasveicinās tieši ar pirmo vijoli.
Spoku LNO neviens neesot manījis, bet par diriģentu A. Veismanis pastāsta: «Agrāk pirmās vijoles (nozīmīgs un vadošs orķestra instruments) spēlētājs bija arī diriģents un pārējo orķestri diriģēja, atrodoties ar muguru pret to. Kā vēsta nostāsts, reiz komponists Hektors Berliozs sēdējis pirmajā rindā tieši pie orķestra un pamanījis, ka, pagriezis muguru korim un orķestrim, diriģents šņauc tabaku un neparāda vajadzīgu uztakti. Tā nu Berliozs lēcis kājās un sācis diriģēt ar seju pret orķestri, ieviešot tradīciju, ko pazīstam vēl šodien.»