Vispirms jāsaka, ka mēs te saskaramies ar zināmām valodas «lamatām». Anglosakšu vidē mēs runātu par «pētniecību», «research», nevis «zinātni», «science». Ar pētniecību cilvēki patiesībā saskaras gana tieši, jo ar to apzīmējami arī tirgus pētījumi, pašu uzņēmumu veikti pētījumi - bankas pēta investīciju projektus, tirgotāji pēta konjunktūru jaunam veikalam, galu galā skolēni skolās veic pētījumus...
Atgriežoties pie jautājuma - ņemot vērā, ka Latvija objektīvi ir maza valsts, mēs nekad nespēsim sacensties pētniecībā ar citām valstīm «pa visu perimetru». Ir nepieciešama stratēģiska izvēle, kur mums investēt savus resursus, turklāt ne tikai naudu, bet arī izglītības resursus. Pieļauju, ka ir sfēras, kurās pat jāpastiprina latviešu valodas akadēmiska attīstība, jo tas palielina cilvēku iespējas tematiku «uzsūkt». Respektīvi, nepieciešamība koncentrēt pūliņus ir viens no racionāliem pamatiem, kādēļ šāds pētniecības izvērtējums ir nepieciešams.
Otrs, ne mazāk svarīgs iemesls ir nepieciešamība saprast, cik efektīvas bijušas investīcijas iepriekšējā periodā. Mums zinātnes izvērtējums nav tā īsti noticis divdesmit gadu! 1992. gadā dāņi piedāvāja palīdzību, un tapa tāds pamatīgs ķieģelis, tajā skaitā ar rekomendācijām, ko vajadzētu darīt. Kopš tā laika nozares izvērtējuma tādā šķērsgriezumā nav bijis. Trešais iemesls ir tāds, ka Zinātniskās darbības likums paredz, ka visām zinātniskajām institūcijām, kas saņem bāzes finansējumu, ir vismaz vienreiz sešu gadu periodā jāiziet starptautisks izvērtējums. Likums tika pieņems 2005. gadā, ir pagājuši septiņi gadi, izvērtējuma nav. Līdz ar to varētu pat teikt, ka nākamgad bāzes finansējums tiks piešķirts mazliet divdomīgos apstākļos - būs nepieciešami pagaidu noteikumi, kas termiņu pagarina.
Labi, iemeslu netrūkst. Tomēr nav noslēpums, ka, piemēram, augstākās izglītības gadījumā netrūka viedokļu, kurus var apkopot tā: Ķīlim ir spējas kaut ko izjaukt detaļās, tikai nav skaidrs, kas pēc tam nāks vietā. Pieļauju, ka arī zinātnes aprindas nu ir sastingušas klusās šausmās...
Zinātnes padome nav. Mums ar viņiem ir pastāvīga saziņa, un arī padome pieļauj, ka apmēram divas trešdaļas no pētniecības institūtiem varētu būt vājas. Jā, es esmu dzirdējis arī jautājumā aprakstīto attieksmi, tomēr tāpat zinātnes vidē ir viedoklis, ka šāds institūciju izvērtējums ir ļoti nepieciešams.
Tomēr jautājums paliek: labi, tiek diagnosticēta problēma. Bet kas no tā mainās tiem, kuri strādā labi?
Starptautisks novērtējums kaut vai palielina viņu konkurētspēju cīņā par dažādiem grantiem, nemaz nerunājot par Horizontu 2020. Tā ir 80 miljardu programma, kas sākas 2014. gadā. Tā nav Kohēzijas fondi, kur ir piesaiste dalībvalstu kvotām, nē, runa ir tikai par sacensību pētniecības izcilībā. Skaidrs, ka mūsu institūtiem būs nepieciešami partneri, un skaidrs, ka šiem partneriem kaut piesūtīts starptautiskais izvērtējums pasaka par mūsu institūtu daudz vairāk nekā tad, ja mūsējie startē bez tā.
Plus līgumā ar vērtētājiem ir norādīts, ka viņiem būs arī jāsniedz rekomendācijas par zinātnes politiku vispār, jo īpaši par inovāciju daļu, kas mums arvien ir pieklibojusi. Respektīvi, viņi vērtēs arī to sazobi starp pētījumiem un to rezultātiem, kas komercializējami, viņi vērtēs to, piemēram, kādēļ kaut kādus mūsējo rezultātus paņem ārzemju koncerni, bet ne vietējie.
Saprotu, ka ministrs nevar publiski izteikt novērtējumus, pirms eksperti ir strādājuši, tomēr gan jau ir cilvēki, kuri domā: Ķīlim patiesībā jau ir viedoklis par šīm institūcijām, un tas ietekmēs arī izvērtējuma tālāko izmantošanu...
Nu, ikviens, to skaitā es, var izteikt hipotēzes, balstoties uz publiski pieejamiem datiem. Ir tāds innovation scoreboard, starptautisks indekss, kas salīdzina valstu kapacitāti izgudrojumu, patentu utt. ģenerēšanā. Un Latvija starp Eiropas valstīm jau vairākus gadus ir vienā no pēdējām vietām.
Tas tāpēc, ka mums nepietiek finansējuma zinātnei.
Tā arī ir tikai hipotēze. Bet varbūt problēma ir ne tikai naudā, bet mehānismā? Piemēram, es zinu, ka ir vadošie zinātnieki, institūtu vadītāji, kuri nāk cīnīties par līdzfinansējumu dažu desmitu tūkstošu latu apmērā, kas ir ekvivalenta summa tam, ko viņi paši nopelna, savienojot dažādus amatus. Labi, lai būtu, bet, piemēram, kohēzijas naudas, kas nav tikai, kā saka, infrastruktūras projekti, bet arī 45 miljoni jauno zinātnieku piesaistīšanai. Atvainojos, bet 45 miljoni nav maza nauda. Stipendijas doktorantiem, lai viņi varētu rakstīt pētījumus - 800 eiro mēnesī, turklāt netiek apliktas ar nodokļiem. Nav baigi daudz, bet nav arī tik maz. Tad varbūt ir vērts noskaidrot, kādus pētījumus mēs esam ieguvuši. Vai mēs pēc tam redzam viņu publikācijas, aktivitātes projektos? Bet varbūt ne mazāk svarīga kā nauda ir sadalījuma problēma, uz ko vērš uzmanību Zinātnes padome? Proti, ka finansējuma vairums aiziet uz bāzi, bet sarūk valsts granti - tu vari institūtu uzturēt pie dzīvības, bet pietrūkst resursu institūta konkurētspējas veicināšanai.
Labi, bet, ja pieļaujam, ka Latvijas zinātnē arī ir mazai valstij raksturīgā nelaime «visi viens otru pazīst», kas notiks tālāk? Ārvalstu eksperti izvērtēs, kurš vērtēs 2015. vai 2017. gadā? Mūsējie paši?
Mēs vienkārši neesam pieraduši, ka t. s. research assesment notiek ik pēc pieciem septiņiem gadiem un uz tā tiek balstīti arī finansēšanas lēmumi. Patiesībā shēma nav tik sarežģīta - ja notiek institūtu integrācija augstskolās, tad finansējums augstskolai tiek piešķirts zināmā proporcijā: x par studiju kvalitāti, y par pētījumu kvalitāti. Tā notiek, piemēram, Somijā.
Es saprotu jautājuma zemtekstu - mēs jau redzam kaislības ap to, kurš vērtēs, akreditēs augstskolu programmas. Tomēr man liekas, ka zinātnes īpatnība ir tā, ka jau vairākus gadsimtus tā vispār ir diezgan internacionāla lieta. Ja tevi pieņem, tu esi, ja nepieņem - tu neesi, un punkts. Protams, vienmēr var apšaubīt, piemēram, britu Royal Society vai British Academy vērtētāju kompetenci, tomēr tas nav nopietni.
Bet ļaudis teiks, ka ārvalstu eksperti nevar objektīvi novērtēt mūsu humanitārās zinātnes. Tā teikt, kam jums lībiešu valodas vārdnīcas vai lokālā arheoloģija...
Es iebildīšu, ka humanitārās zinātnes ir kaut kas lokāls. Literatūrzinātne ir humanitāra disciplīna, bet, piemēram, strukturālisti nav nekādi lokālpatrioti. Romāns Jakobsons, krievs no Čehijas, varēja strādāt Ņujorkā... Lotmans, Cvetkovs, Sosīrs... Kas attiecas uz to bloku, ko varētu saukt par Letoniku - jā, es esmu atvērts diskusijām, sarunai. Starp citu, te ir cita problēma - ka šajā jomā strādājošie, to skaitā ārzemēs, viens otru pazīst un var būt ne sevišķi objektīvi.