Sapņu pasaulē iespējams ir viss
Šodien es būšu sacīkšu braucējs, rīt - kuģa kapteinis, vēl pēc brīža - kaķu viesnīcas direktors, kļūšu par balerīnu, kas brīvdienās piestrādā arī par virves dejotāju cirkā, gribu kļūt arī par kasieri un mammu septiņu bērnu ģimenei, bet pēc zobārsta apmeklējuma šķiet - būšu higiēniste! Bērns izspēlē dažādus scenārijus, ko redz savā apkārtnē, vispirms jau ģimenē un mācās atdarinot. Rotaļa ir veids, kā viņš apgūst un izmēģina dažādus scenārijus. Spēlei ir milzīga nozīme, jo bērns, kas spēlējas, attīsta radošumu. Caur spēlēm bērns izpauž savas emocijas, risina problēmas, paplašinās bērna dvēseles telpa, kas dod iespēju radoši risināt savas problēmas.
Agrīnā vecumā mazuļa fantāzijām ir vairāk simboliska nozīme, piemēram, vēlos kļūt ugunsdzēsējs vai policiste, jo viņi ir drosmīgi. Apzinātākas pārdomas par šo tematu parasti sākas četru piecu gadu vecumā, kad attīstās bērna intelektuālās spējas. Ģimenes psihologs Sandis Ratnieks skaidro, ka bērna domas lidojumam nav robežu, iztēles pasaulē ir iespējams viss! Protams, iztēlē atspoguļojas kādas dzīves telpas realitātes, bet bērna interpretācijā. Viņš vēl nav iemācījies cēloņsakarību domāšanu, kas pieaugušajiem liek uztvert lietas kā iespējamas vai neiespējamas. Tādēļ nevajag bērnus pārslogot, sagaidot kādu īpašu nopietnību attiecībā uz jautājumu, par ko viņš vēlas kļūt. Kādreiz arī mēs, pieaugušie, īsti nesaprotam, ko gribam. Ja lielāks bērns nepārtraukti maina sapņu profesijas? S. Ratnieks mudina nesatraukties, bet ieraudzīt kopsakarības ar bērna ģimenes situāciju: «Ja bērns visu laiku maina lomas, tas varētu liecināt par to, ka viņam trūkst iekšējas pārliecības vai arī viņš baidās kļūdīties.» Vecāku uzdevums ir radīt bērniem drošības sajūtu.
Baudīt bērnību vai gatavoties karjerai?
Ir daudzas profesijas, kurās, lai bērns kaut ko varētu sasniegt, viņam to ir jāsāk darīt pēc iespējas agrāk. Tā tas ir, piemēram, ar sporta veidiem, tajā skaitā daiļslidošanu, mūziku. Tas ir labi, ja bērni tiek no mazotnes ievirzīti un nodarbināti, bet attīstībai ir jābūt daudzpusīgai, piemēram, dejas, mūzika, sports, rūpes par mājdzīvnieku. Pieaugušajiem ir svarīgi atcerēties, ka bērnu pienākums nav īstenot vecāku godkārīgos nodomus, ko viņiem nav savā laikā izdevies realizēt. Vecākiem ir jāatbalsta bērns, lai viņš varētu atrast savu ceļu, atklāt savu aicinājumu. Mācētu pieņemt pārdomātus, bet savus lēmumus. Psihoterapeits Sandis Ratnieks saredz vecāku lomu tajā, ka viņi bērnam dod iespēju izmēģināt sevi dažādās jomās. Ir lietas, ko var atklāt tikai eksperimentu ceļā. Vecāki piedāvā bērnam iespējas un tad skatās, kā viņš darbojas. Novērtē, cik viņam tā vai cita nodarbe patīk. Cilvēkam ir daudz vairāk talantu, nekā viņš spēj apzināties un attīstīt, tādēļ nav iespējams izkopt tos visus un sasniegt panākumus visās jomās. Jo mazāks bērns, jo lielāka iniciatīva interešu izglītības un attīstības jomā ir vecākiem, kam vajadzīga liela gudrība, lai atbalstītu bērnu viņa centienos, arī ja izaugsme nav tik ātra, kā dažkārt pieaugušie to vēlas. Iespējams, ka bērns iegūst nepatiku pret kādu nodarbi, jo izjūt pārmērīgu vecāku spiedienu, tādēļ pieaugušajiem jājūt robežas starp vēlmēm un iespējām. Jo lielāks bērns, jo vairāk viņš jāiesaista dzīves plānošanā. Ja bērns izaug par pieaugušu cilvēku, kas ir pārliecināts par sevi, spējīgs lietot savus talantus, komunicēt ar cilvēkiem, veidot un uzturēt labas attiecības, ko vēl var vēlēties?