Nesen tika veikts pētījums starp jauniešiem, kurā uzzināja, ka no desmit manis piedāvātajām vērtībām patriotisms tika ierindots priekšpēdējā vietā. Ir laiks kaut ko mainīt, jo, ja mēs, jaunā paaudze, kas piedzimusi un dzīvojusi brīvā valstī, necienām tradīcijas, pēc diviem gadiem varēsim iet uz vēl vienu referendumu, kurā vāksim parakstus, lai Latvijas otrā valoda nav angļu, vācu, franču vai kāda cita. Nevar visu vainu uzkraut uz krievu valodā runājošajiem, arī mēs esam tagadējo problēmu cēlonis.
Jā, krievu valodā runājošo iedzīvotāju skaits ir liels, daudzi no tiem ir saņēmuši pilsonību, bet, kaut arī ikdienā viņi runā krievu valodā, tomēr latviešu valodu viņi pārzina. Viņi strādā algotu darbu, maksā valstij nodokļus, viņi ir neatņemama daļa no sabiedrības. Nekādā gadījumā nedrīkst noniecināt vai ienīst cilvēku tikai tāpēc, ka viņš labāk pārzina krievu valodu. Tomēr pie šī visa ir viens «bet». Tas ir attiecināms uz Latvijā dzīvojošiem pilsoņiem vai nepilsoņiem, kas nepārzina valsts valodu. Tā ir sabiedrības daļa, kas necenšas cienīt zemi, kurā dzīvo, vai, kaunoties no akcenta, nemēģina paplašināt savas zināšanas. Viņi dzīvo ar apziņu, ka Latvijā vienmēr būs slikti un ka valdībā sēž tikai tauku audzētāji, kas nepalīdz tautai.
Neaizskarot politiskās tēmas, maza piebilde - Vaira Vīķe-Freiberga vienreiz teica, ka tie, kuri nav apmierināti ar šo valsti, var doties prom, nevienu mēs neturam. Tajā brīdī daudzi pieklusa, un iemesls tam bija ļoti banāls - šie lielie protestētāji saprata, ka lielajā Krievijā viņus negaida ar atplestām rokām tikai tāpēc, ka viņiem vieglāk runāt krievu valodā.
Šī tēma man nav sveša, jo pati ikdienā saskaros ar krievu valodu ģimenē. Lieliski pārzinu gan latviešu, gan krievu valodu, kā arī izjūtu latviešu piekāpīgumu un krievu temperamentu. Esmu diskutējusi par šo jautājumu ar abu pušu pārstāvjiem un spēju objektīvi spriest. Cienu krievu valodu par iespēju brīvi izteikties, jo tā ir ļoti bagāta un pilnīga. To ir pierādījuši tādi pasaulslaveni rakstnieki kā Ļermontovs, Lomonosovs, Puškins un daudzi citi. Par šiem izcilajiem vīriem nedrīkst aizmirst, tāpat kā nedrīkst aizmirst par Raini, Aspaziju, Pumpuru, Blaumani, Ziedoni un vēl daudziem citiem izciliem latviešu rakstniekiem un dzejniekiem, kas kopa un mīlēja valodu un valsti, kurā bija dzimuši.
Mēs esam viens vesels, bet to neizrādām ikdienā, jo esam pārāk aizņemti ar jautājumiem, kas ir aktuāli tajā brīdī. Mēs kļūstam par spēcīgu tautu tikai kritiskos mirkļos, kad no mūsu balss atkarīga nācijas nākotne. Bet varbūt tieši tas mūsos jāmaina. Ir jāparāda pasaulei, ka mēs esam stingra, spēcīga tauta, kura pieņem citas kultūras, bet tomēr zina, kad šī viesmīlība jāpārtrauc. Mācīsimies kopā no pagātnes kļūdām un nākotnē iesim kā saliedēta, stipra tauta ar nezūdošām vērtībām un tradīcijām.