Priekšvēlēšanu debatēs par Latvijas drošības jautājumiem līdz šim pietrūcis (subjektīvā skatījumā, protams) kāda būtiska saturiska atzara. Kopējā izskanējusī konstrukcija pareiza: drošībai nepietiek ar palielinātu militāru budžetu un aizsardzības spējām, ja sabiedrībā ir augsts pesimisma un neticības valstij līmenis. Tiktāl nav iebildumu. No šīs konstrukcijas atzarojas apgalvojums, ka pie vainas ir politiskā elite. Cēlonis nav noliedzams, tomēr, ja paliekam pie vienādības zīmes likšanas starp politisko varu kā tādu un valsti vispār, tad ne pie kā laba nenonāksim. Te nav runa par diezgan neveiklo izteikumu «es mīlu šo zemi, nevis šo valsti», jo arī tajā valsts tiek identificēta tieši ar politisko varu. Manuprāt, tā nav pareizi.
Var gari un plaši salīdzināt, vai Latvijas sabiedrība nepatikā pret partijām, parlamentu u. c. politiskās varas atzariem ir pirmajā vietā, pirmajā trijniekā vai desmitniekā Eiropā, tomēr politiskā vara tā īsti uzticību nebauda nevienā no mūsdienu demokrātijām (iemesli tam ir tik plaša tēma, ka nav šeit apspriežama). Tomēr, ja drīkst no zinātniskā viedokļa neatļauti vadīties no personīgās pieredzes, tas, ka daudzi serbi, itāļi vai franči gatavi savus politiķus lamāt tikpat aizrautīgi kā mēs, nenozīmē, ka viņi neuzskata savu valsti par vērtību. Vai tad tā nav? Man var nepatikt, piemēram, Iekšlietu ministrijas tā brīža politiskā vadība, bet šīm antipātijām nav jāskar policisti kā Latvijas valsts pārstāvji. Man var būt pretenzijas pret Rīgas pašvaldības politisko vadību, bet tāpēc jau neuzvedīšos cūciski pilsētā, kas, pirmkārt, ir mana pilsēta, otrkārt, kuras pārstāvji komunālo dienestu formā atkal nav vainīgi, ka vadošu politisko amatu ieņem man kā indivīdam netīkami ļaudis. Apzinoties šī salīdzinājuma riskantumu, tas, ka katolis nav sajūsmā par pāvestu vai sev zināmiem garīdzniekiem, nenozīmē saiknes zudumu ar baznīcu un kristietību vispār.
Tas, protams, nenozīmē, ka nav svarīgs politikās varas partijiskais un personālais sastāvs. Ir, jo politiskā vara ir būtiska un ietekmīga valsts izpausmes forma. Tomēr tā ir «viena no». Ja saku, ka neticu šai valstij, tad es arī saku, ka neuzticos tādām valsts izpausmes formām kā skolotāji, ugunsdzēsēji, medmāsas utt. Lai cik žultaini mēs būtu, neticu, ka ir tik traki. Tādējādi formulā «iekšējā drošība = attieksme pret valsti» šis otrais saskaitāmais, manuprāt, tiek traktēts pārāk šauri. Šauro traktējumu uztur paši politiķi (jo īpaši izdevīgi tas tiem, kuri konkrētajā brīdī nav pie varas) un lielā mērā arī t. s. ceturtā vara. Tas nav pārmetums - tā ir iegājies. Tomēr būtu ārkārtīgi svarīgi neaizmirst, ka pilsonis pilnīgi leģitīmi var nevēlēties, žargonā izsakoties, iegulties par TV ekrānos redzamām sejām, bet vai tiešām viņš to nedarītu par savu valsti, kuru viņš pazīst kā savu kaimiņu, savu radinieku vai vienkārši «tādu pašu» cilvēku kā viņš pats?