Vai varat pastāstīt vairāk par sevi? Cik zinu, esat ne tikai rakstniece, bet arī veidojat filmas. Vai varat pastāstīt vairāk par filmu veidošanu un rakstīšanu?
Man šobrīd ir četras grāmatas, tāpat es rakstu daudz sleju laikrakstiem. Kādreiz rakstīju par underground mūziku un dažādiem žurnāliem, bet nu vairs ne tik bieži. Rakstu arī radio un kinoscenārijus, piedalījos arī scenārija rakstīšanā filmai, kas taps uz romāna Vecmāte bāzes. 1997. gadā ieguvu animācijas režisores izglītību Turku Mākslas akadēmijā, pasniedzu scenāriju rakstīšanu Londonā, esmu bijusi arī Maskavā un Tallinā. Kopā man ir desmit īsfilmas, pēdējā animētā filma, šķiet, iznāca iepriekšējā gadā, iespējams, rādīta arī Rīgā. Neesmu droša. Bet manas filmas tur ir pabijušas.
Tagad vairāk un vairāk pievēršos rakstīšanai. Man jautāja, vai es būtu ar mieru uztaisīt vēl kādu animācijas filmu, pusotru stundu garu. Man pie tās būtu jāpavada viens gads. Bet es atteicos, jo gribu rakstīt. Man šķiet, viss ir saplūdis kopā - kad biju jaunāka, aizrāvos ar zīmēšanu, gleznošanu un filmām, un rakstīšanu, kā jau daudzi cilvēki. Un animācija likās labs veids, kā salikt to visu kopā. Bet šobrīd man šķiet, ka rakstīšana man sagādā vairāk prieka nekā viss pārējais, tāpēc gribu koncentrēties vairāk uz to. Izdevu īsstāstu krājumu, rediģēju pāris stāstu krājumu. Viens no pēdējiem krājumiem, kuru sastādīju, bija par sievietes seksuālu izmantošanu, tas ir daļēji zinātnisks un publicēts 2012. gadā (Pimppini on valloillaan, Petￃﾤjￃﾤjￃﾤrvi, Krista, Kettu, Katja, sast. krājums, kurā apkopotas sešu ekspertu esejas par šo tēmu - I. J.). Par medijiem un par to, kā pret šīm sievietēm izturas ikdienas dzīvē, arī par likumdošanu un kultūru. Tajā piedalījās ļoti daudz lielisku rakstnieču. Šīgada augustā tika publicēts stāstu krājums, kuram es biju galvenā redaktore. Mūsu nolūks bija izveidot stāstu krājumu, jo Somijā stāsti nav īpašā cieņā, tāpēc mēs gribējām pacelt tos augstākā līmenī (Novelli palaa! Matkanovelleja, red. Katja Kettu un Aki Salmela - I. J.). Šī gada decembrī sākšu rakstīt jaunu romānu, šobrīd veicu sagatavošanās darbus, pētniecību.
Vai arī šis romāns būs vēsturisks?
Jā, būs gan. Plašākā perspektīvā, par ilgāku laika periodu.
Kāpēc jūs interesējaties par vēsturi?
Ikreiz, kad rakstām vai stāstām par vēsturi, mēs īstenībā rakstām par mūsdienām, par laikmetu, kurā dzīvojam. Vēsture mani vienmēr ir interesējusi. Daudzās valstīs par vēsturi rakstīts no melnbalta skatpunkta. Zinu, ka tā bija arī jūsu valstī, padomju okupācijas laikā, kad bijāt pakļauti komunistiem. Rakstīt Vecmāti bija ļoti interesanti, jo tā it kā apkopo visu eiropiešu kara vēsturi ļoti tālā zemē, Somijas ziemeļos, var redzēt komunistus, nacistus, to, kā cilvēki maina savu domāšanas veidu un kā maza teritorija mēģina izdzīvot šādā, tik savādā, kara un politikas situācijā.
Lasot Vecmāti, visu laiku prātoju par šo jautājumu, un vēlos to uzdot arī jums. Ko jūs domājat par patriotismu?
Nu... Protams, ir ļoti labi augstu vērtēt savu pagātni un kultūru, bet tas ne vienmēr ir veselīgs veids, kā skatīties uz dzīvi. Ar savu personāžu palīdzību es gribēju parādīt to, kā karš ievaino visus. Viņiem nevar būt viedokļa, jo ir jāizdzīvo. Patriotisms ir kā... vērtība, kas bieži vien ir neradoša, - mēs, somi, gribam teikt, ka visi somi ir lepni un drosmīgi, un ļoti pazemīgi, un godīgi, un tā tālāk. Taču īstenībā tāds cilvēks nemaz neeksistē. Vai saprotat?
Jā, saprotu. Šķiet svarīgi, ka jūsu romānā personāži vispirms ir cilvēki un tikai pēc tam somi, vācieši vai krievi. Un vai jūs varētu pastāstīt par to, kā redzat cilvēku karā?
Mans mērķis bija pastāstīt par to, ka karš ievaino visus bez izņēmuma. Gribēju parādīt, kā bērni, sievietes, cietumnieki, pat kareivji karā pazūd. Pamatā te pat nav runa par to periodu vai vēsturisko laiku, bet par morāles jautājumiem - kā tu vari izlemt, kas ir pareizs un kas nepareizs, cik lielā mērā tu lem par savu dzīvi. Karš ir laika periods, kad cilvēks zaudē savu spēju izvēlēties, savu brīvību un arī brīvību pieņemt lēmumu. Taču arī mūsdienās ir jāizvēlas katru dienu. Vai nu tu sekosi savai morālei, vai arī meklēsi attaisnojumus, lai sekotu citu cilvēku morālei, sakot - tā nav mana vaina, es vienkārši esmu tādā situācijā.
Vai ir kāds morāles kritērijs, kas ļauj izvēlēties pareizo rīcību? Karā un mūsdienu situācijā?
Es ticu, ka ir. Protams, es nevaru... Es domāju, morāles jautājumi ir ļoti tuvi reliģijai, un, ja mēs neticam Dievam, tad, nonākot nepazīstamās situācijās, mēs savu ētiku balstām kultūrā, bet kā mēs varam zināt, kas ir pareizi un kas ne? Tas ir tāds kā absolūts jautājums, kuru es uzdodu ne tikai savā grāmatā, bet arī katru dienu savā un līdzcilvēku dzīvē. Nezinu, kā ar jums, bet es esmu augusi ateistiskā ģimenē. Ir noteikti morāles jautājumi, kas jāizlemj, bet kā to var izdarīt, ja nav Dieva vai augstāka spēka? Kur mēs varam balstīt savu ētiku un morāli? Tad rodas jautājums - vai mana morāle ir pareizā vienkārši tāpēc, ka es tā domāju vai jūtu? Vai ir kaut kas, par ko varu būt droša? Es ticu, ka ir pareizais un nepareizais un ka cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību, pat tad, ja tas ir ļoti grūti. Esmu lasījusi daudz grāmatu par kara vēsturi, un vienmēr ir jautājums, kāpēc karavīri klausīja un kāpēc kara laikā sastrādāja tās šausmu lietas - izvaroja sievietes, bija koncentrācijas nometnēs un tamlīdzīgi. Es to nesaprotu, bet kaut kādā ziņā apzinos, ka tieši tas notiek ar cilvēku karā - tev nav kontroles pār savu dzīvi. Tu mēģini sekot kādam, kas tevi no šīs situācijas varētu izvest dzīvu. Taču absolūtā līmenī tas nav attaisnojums sastrādāt šausmu darbus. Tev vēl aizvien ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību.
Vienā no Latvijā publicētām recenzijām par jūsu romānu norādīts uz galvenās varones līdzību ar Lielo pirmmāti - viņa ne tikai rada dzīvību, bet arī to iznīcina. Kā jūs saskatāt sievieti karā? Kāda ir viņas vieta karā? Ko karš ar viņu izdara?
Izvarot sievieti ir cīņas veids, arī politisks. Tas notika, kad vācieši iekaroja Padomju Savienību, kad Padomju armija gāja uz Berlīni, tas notiek Somālijā, tas ir veids, kā apspiest. Protams, ir ārkārtīgi grūti - sievietēm nav jākaro, bet jāuztur valsts, jāpaveic visi darbi, jāsatur viss kopā, jo kara laikā vīrieši cīnās un atgriežoties viņi, protams, vairs nav normāli cilvēki. Viņi ir redzējuši tik daudz, tik daudz nāves un nogalināšanas. Ir ļoti interesanti izsekot manis pašas pagātnei, maniem vectētiņiem un vecmāmiņām, un tam, kā viņām vajadzēja visu nodrošināt un noturēt ģimeni kopā, audzināt bērnus, lai arī viņu vīri bija salauzti. Jo īpaši grūti tas ir sievietēm, jo bieži vien viņas karā nevar rīkoties, viņām ir jāgaida, kas notiks. Tas ir vissliktākais - būt nespējīgam uzņemties kontroli un nezināt, kas notiek, kas notiks. Es gribēju, lai vecmāte ir cilvēks, kurai vārdu visu laiku dod kāds cits - piemēram, viņa ir Kvēlace, Zvērace un tamlīdzīgi, jo tas ir tas, ko citi cilvēki viņā saskata. Es gribēju rakstīt par sievieti, kurai ir sakars ar vāciešiem vai citiem okupantiem, kas kara laikā kļūst par ienaidniekiem.
Kas padara cilvēku par draugu vai ienaidnieku kara vai miera laikā? Ja skatāmies no politiskas pozīcijas, tad viņa mīlēja ienaidnieku.
Vienīgais iemesls, kāpēc notiek karš, ir tas, ka mums ir vajadzīgi ienaidnieki. Ka mēs nespējam otru personu uztvert kā cilvēku, tiek uzsvērts, ka šis ir vācietis, komunists vai latvietis, un tas padara karu iespējamu. Mazā laika periodā ikdienā vai politikā var redzēt, ka cilvēki vienmēr turas kopā un tic, ka ir kāds, kas ir ārpusē. Tas ir tiklab kara, kā politikas triks - ja paša valstī ir problēmas, atliek izvēlēties ienaidnieku, un tad uz tavu tautu tiek izdarīts sociāls spiediens. Ja atrodi ienaidnieku, tad tas ir kaut kas, kas vieno cilvēkus. Tas ir skumji. Man nav nekas īpaši labs sakāms par nacistiem Lapzemē, bet daudzi no viņiem dzīvoja starp civilistiem. Viņi bija prom no savas dzimtenes, viņiem bija bail, viņi nezināja, kas notiks, un ir tikai dabiski, ka viņi gribēja iedibināt draudzību ar vietējiem. 1944. gads Somijā pasaka kaut ko būtisku par cilvēka dabu. Pirms tam vietējie bija pieraduši, ka nacisti nāca vakariņās, dejoja ar meitenēm, tas tika akceptēts, bet 1944. gada vasarā kaut kas notika, un neviens nepateica Lapzemes iedzīvotājiem, ka vācieši turpmāk būs ienaidnieki. Tā bija kopīga sajūta, cilvēki saprata, ka viss mainās, bet tu nevari ar pirkstu norādīt, kas notika un kas pavērsās citādi. Vakar bija draugi, šodien ienaidnieki. Mūsdienās to var redzēt Eiropas politikā - tā ir daudz smagāka, vairāk pievēršas naudai un mazāk raizējas par cilvēku labklājību. Neviens nepamana, kā mainās politika, bet tā vienkārši mainās. Kā klimats, kā kultūras klimats. To es cenšos aprakstīt Vecmātē.
Jūs minējāt savu ģimenes vēsturi un vecvecāku stāstu. Vai tas ir svarīgi šī romāna kontekstā?
Šķiet, pirms desmit gadiem es lasīju savas vecmāmiņas vēstules, kas rakstītas Otrā pasaules kara laikā. Tās atstāja uz mani dziļu iespaidu. Lai gan bija karš, viņai bija tik spēcīgs veids, kā skatīties uz dzīvi, meklēt mīlestību, šīs vēstules bija tik kaismīgas. Es gribēju rakstīt par šādu mīlestību, ilgošanos pēc mīlestības tik kritiskā laikā. Šo vēstuļu dēļ uzticējos sev, zināju, ka spēju kaut ko tādu uzrakstīt, ka es spēju attēlot tās jūtas. Abas manas vecmāmiņas bija karā. Viena veiksmīgi atkopās, otra sajuka prātā un nespēja dzīvot ar to. Viņas bērniem tāpēc bija jācieš. Kad biju bērns, es nesapratu, ka tās ir kara paliekas.