Par to interesējas visi, taču daudz būtiskāks ir šādas ceļošanas iemesls. Tas ir skaņas neatkārtojamais valdzinājums. «Taisnība,» piebalso pianistes dzīvesbiedrs amerikāņu klaviermeistars Pols Maknaltijs, kurš izgatavojis visas šīs klavieres - izcilas vēsturisko mūzikas instrumentu J. A. Stein (1788), _A. Walterand Sohn_ (1805), C. Graf (1819) un _J. Pleyel_ (1830) kopijas jeb, kā viņi mēdz tēlaini izteikties, klonus. To skaņas atšķirības varēsim baudīt pianistes koncertos 22. oktobrī Cēsīs, 24. oktobrī Rīgā Lielajā ģildē, 28. oktobrī Valmierā un 31. oktobrī Liepājā.
Kopš kura laika ceļojat ar četrām klavierēm?
Četru dažādu instrumentu meistaru kopijas man ir tikai pēdējā laikā, J. Pleyel klavieru kopija mūsu kolekciju papildināja tikai pagājušajā gadā: Varšavas Kameropera Polam Maknaltijam pasūtīja pasaulē pirmo J. Pleyel kopiju - jaunu instrumentu, kādu jaunais Šopēns ieraudzīja, ieradies Parīzē. Taču man viss iesākās krietni senāk, kad sāku spēlēt klavesīnu. Tajā brīdī sapratu, ka man vajag pašai savu instrumentu un nav iespējams katru reizi spēlēt citu klavesīnu. Programmas, kurās spēlē Mocartu uz Mocarta āmuriņklavierēm, ir īsta manta. Kad uz viena un tā paša instrumenta sāc spēlēt gan Mocartu, gan Šūbertu, tas ir kompromiss… Protams, interesantāki ir koncerti, kuros skan dažādu komponistu darbi. Tāpēc katram vajag savas klavieres! Dažreiz pat viena komponista dažādiem skaņdarbiem vajag katram savas.
Esat ļoti izvēlīga?
Jūs, protams, varat pilnīgi visu ēst ar karoti - gan zupu, gan makaronus. Bet vai tas būs ērti? Tā var darīt, taču tas būs tikai kompromiss un ar sliktu rezultātu. Protams, klausītāji nedomā par to, uz kādām klavierēm savus darbus spēlējuši Mocarts vai Bēthovens, Šūberts vai Šopēns. Pianisti par to domā, taču tikai retajam pieejami vēsturiskie instrumenti. Radīt aizgājušā laikmeta skaņu tēlu ar mūsdienu klavierēm nav viegli, jo tās ir daudz skanīgākas un asākas nekā pirms gadsimta vai diviem. Iedomājieties klasiskā baleta dejotājus, kuri dejo… armijas zābakos! Ja pianists nerūpējas par skaņas kvalitāti, no viņa pirkstiem bieži vien izlec šāda «balerīna zābakos». Savukārt puantēs ir ērti dejot, taču kalnos nekāpsi un tuksnesī nevarēsi paiet. Peldēt kažokā ir daudz grūtāk nekā hidrokostīmā. Protams, vienmēr var izgrozīties - gluži kā tad, ja, sarosījušies cept ābolmaizi, konstatējam, ka mājās ir tikai apelsīni, banāni vai plūmes. Varam izlīdzēties, taču ābolmaize tā vairs nav...
Man vajadzīgas klavieres, ar kurām konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt vislabāko muzikālo rezultātu. Ja vien ir pieejama tāda greznība, ikviens meistars - pavārs, galdnieks, atslēdznieks - gribēs vislabākos instrumentus. Arī žurnālists taču grib interviju ierakstīt diktofonā, nevis rīkoties tikai ar bloknotu un pildspalvu! Kad manā rīcībā bija divas klavieres, drīz vien jau vajadzēja trīs, un nu jau ir četras. Jādara tas, kas tieši tev padodas vislabāk. Tad veikums būs visinteresantākais, unikāls. Tāpēc es tagad vairs nespēlēju klavesīnu. Nav iespējams darīt visu, tāpēc fokusējos uz to, ko spēju vislabāk.
Jūsu tēvam ģeniālajam krievu pianistam Vladimiram Sofroņickim ceļošana ar klavierēm bagāžā droši vien pat sapņos nerādījās?
Mana tēva iemīļotākās klavieres bija Bechstein, kuras ir ļoti atbilstošas romantisma stilam - tām ir Šūmaņa skaņa. Esmu pārliecināta - katra mūziķa sapnis ir tikt pie laba mūzikas instrumenta. Protams, ja šo vēlmju piepildījums nav reāls, tu šo domu atmet. Jau agrāk bija pianisti, kuri vadāja līdzi savas klavieres un ņēma līdzi pat skaņotājus, klavieru tehniķus. Tā, piemēram, rīkojās pianisma leģenda Vladimirs Horovecs. Taču šo ekskluzīvo iespēju var atļauties tikai lielās slavenības, toties skanējums un izpildījums būs vislabākais iespējamais.
Bet ir vispārzināms, ka pārvadāšana klavierēm kaitē. Ja palūgsiet aizņemties Steinway - nedos!
Tā ir tiesa. Katrā pārvadāšanas reizē noteikti kaut kas būs nolūzis, izkustināts, nobrāzts. Taču šādam riskam pakļautas arī vijoles un flautas. Tā turpinot, arī dzīvot un iet pa ielu ir kaitīgi! Bet mēs to darām, jo mūs vada sirds un kaislība.
Ko, jūsuprāt, nozīmē labs rezultāts mūzikā?
Tas nozīmē aizdegt, skart klausītāju sirdis! Kam mēs spēlējam? Cilvēkiem! Es vienmēr ar lielām aizdomām izturos pret bieži dzirdētajiem apgalvojumiem - lai uztvertu un izbaudītu akadēmisko mūziku, ir nepieciešama muzikālā izglītība. Tās ir muļķības. Jūs taču neteiksiet, ka nevarat novērtēt garšīgu ēdienu tikai tāpēc, ka neesat profesionāls pavārs!
Klusie instrumenti un skaņas kultūra ir lielā kontrastā ar mūsdienu skaļo, ambiciozi trokšņaino pasauli. Kā līdz tiem nonācāt?
Atšķirībā no vairākuma vienaudžu mani jau skolas gados aizrāva Baha, Mocarta un senāka, kā arī mūsdienu mūzika, bet es vienkārši nejutu, nesapratu romantisko mūziku - Šopēnu, Rahmaņinovu! No tās es vairījos, jo man ir ļoti svarīgi izjust to, ko spēlēju. Visvieglākais ceļš ir iemācīties un precīzi spēlēt notis, kā lasot ķīniešu dzeju nesaprotamā valodā un neaizdomājoties, par ko ir stāsts - par pavasari, mīlestību vai varbūt nāvi? Diemžēl es bieži dzirdu tādu izpildījumu. Rodas iespaids, ka šie mūziķi spēlē citā valodā, spēlē kā automāti. Ja jūtu, ka skaņdarbs man ir kā aizvērta grāmata, - nespēlēšu.
Iemīlējusies Baha mūzikā, es dabiski ieinteresējos par ērģelēm un klavesīnu. Taču klavesīni Padomju Savienībā bija šausmīgi slikti, vienkārši atbaidoši! Par laimi, ērģeles bija labas, un man pietika prāta apjēgt, ka ērģeles man iemācīs daudz būtiska mūzikas izpratnē. Tāpēc, kad Maskavas konservatorijas klavesīna un ērģeļu spēles profesors Roizmans man jautāja, kādu instrumentu vēlos spēlēt, atvēru muti un teicu: kla… kla… kla… ērģeles! Spēlēdama ērģeles, atklāju Pahelbelu, Bukstehūdi un daudzus citus baroka komponistus. Pat romantiķa Lista ērģeļdarbus spēlēju labprāt.
Kādas motivācijas vadīta aizbraucāt no PSRS?
Tāpēc, ka sirds dziļumos vēlējos spēlēt īstu, labu klavesīnu. Tiklīdz tas kļuva iespējams, 1989. gadā devos uz ASV. Nospēlēju savu pēdējo ērģeļu solokoncertu Ļeņingradas filharmonijas lielajā zālē un aizbraucu. Pašā vasaras karstumā uz divām nedēļām, taču ņemot līdzi ziemas drēbes. Tobrīd rubļus vēl mainīja pēc zelta kursa. Par 400 rubļiem dabūju 600 dolāru. Valūtas maiņas kases bija tukšas, es tur biju vienīgā. Bet jau pēc pāris mēnešiem bija tik milzīgas rindas, ka kārtības uzturēšanai norīkoja milicijas vienību ar zirgiem. Bija sācies masveida izceļošanas bums. Brīnišķīgo tēva dzīvokli ar diviem balkoniem es vienkārši pametu, jo sapratu, ka neesmu nekāds Maskavas dzīvokļa sargs. Tagad tur jau ir citi iemītnieki, bijis remonts, nomainītas mēbeles. Es šo vietu apciemoju 2001. gadā tēva dzimšanas dienā.
Tur varētu ierīkot jūsu tēva slavenā pianista muzeju.
Man par šo ideju atgādina bieži. Tas ir jauks sapnis, taču neesmu pārliecināta, vai tas atbilstu tik dzīvīgam cilvēkam, kāds bija mans tēvs. Muzejs ir kā mūmija. Ne katram māksliniekam tas der. Piemēram, slavenais pianists Goldenveizers jau pats bija kolekcionārs, vācējs. Viņa muzejā dzīvoklī var redzēt to, kas viņam pašam bija svarīgi. Mans tēvs dzīvoja, spēlēja un sarunājās ar Dievu, bet tas, kas bija visapkārt, viņu neinteresēja. Palikušas tikai skaņas un gars. Kāda gan nozīme krēslam vai galdam, pie kura viņš sēdēja? Vienmēr ir izvēle starp muzeju un dzīvi. Ko, piemēram, izvēlētos jūs? Es vēlējos dzīvot savu dzīvi un domāju, ka tāda būtu arī viņa izvēle. Ja es izvēlētos muzeju, mēs tagad šeit sēdētu un apspriestu: lūk, ar šo nodzeltējušo salvetīti viņš… Taču patiesībā tēvs šo salvetīti sen būtu izmetis miskastē. Bet vairāk man nebūtu ko parādīt. Tagad man ir ko parādīt, un es zinu, ka viņš lepotos ar to, ko es daru un domāju. Un tas ir dzīvs.
Muzejam atbilst arī tas, ka mana mamma ir nākusi no padomju armijas elites: viņas tēvs bija Melnās jūras kara flotes komandieris, brālis bija Ziemeļu flotes vadībā. Man bija vesels čemodāns - arhīvs, pilns ar jūras kara flotes dokumentiem un vēstulēm, kas rakstītas 1920.-1937. gadā pat uz kājautiem. Ar šo pienesumu es droši vien varētu strādāt kara flotes muzejā. Pirms aizbraukšanas šo čemodānu aizvedu brālēnam uz Pēterburgu.
Amerikā atradāt, ko gribējāt?
Jau augustā atradu stažēšanās vietu universitātē. No trim universitātēm, kuras piedāvāja šo iespēju, izvēlējos Oberlinas koledžu Klīvlendā Ohaio štatā, kur ir ļoti laba Senās (vēsturiskās) mūzikas fakultāte. Tas bija neprāts. Normāli ļaudis meklē studiju vietu vismaz gadu iepriekš, bet man izdevās to nokārtot pirmajā mēnesī ASV! Angliski runāju ļoti slikti, toties pārliecinājos, ka neverbālā komunikācija nosaka 90 procentus no saziņas rezultāta. Liktenīgais pavērsiens ar mani notika brīdī, kad Oberlinas koledžā pirmo reizi ieraudzīju Mocarta klavieres. Pie mums viesojās pianiste Penija Kraforda, kura uz līdzatvestajām personīgajām klavierēm kopā ar kolēģiem spēlēja Mocarta trio. Tāds instrumentu salikums - klavieres, vijole un čells - man likās absolūti nesaderīgs. Biju pārliecināta, ka šāds ansamblis nesader pēc tembru krāsas un kā gulbis, līdaka un vēzis Krilova fabulā velk vezumu katrs uz savu pusi. Bet, kad izdzirdēju Mocarta klavieres, tas uzreiz izrādījās pieņemams un skanēja lieliski! Pēc koncerta palūdzu pamēģināt un uzreiz sajutu, ka spēlēt šo instrumentu man ir pārsteidzoši viegli. Nekādas cīņas, pretestības, kāda bija līdz šim. Ja jūti, ka kaut kas ir tieši tavs, saskaņā ar tevi, tad tas padodas ļoti viegli - kā aktierim viņa īstā loma. Skaidrs, ka es arī gribēju šādas klavieres! Taču tas ir ļoti dārgs prieks, tāpēc, ja reiz jātērē tik liela nauda, meklēju nevis skanīgu mēbeli, bet gan pasaulē labāko meistaru un tādu instrumentu, kura priekšā uzreiz izkustu mana sirds. Meklēju gan ASV, gan Eiropā. Mani meklējumi turpinājās, līdz nonācu līdz Pola Maknaltija izgatavotajai vēsturiskā instrumenta kopijai. Šo instrumentu man bija tik viegli spēlēt kā nekad! Baiļojos tikai par to, ka, nopirkusi šādu instrumentu un pieradusi pie tā, citus vairs nespēšu spēlēt. (Amerikāņu meistars Pols Maknaltijs, kurš kopš 1995. gada dzīvo un strādā Čehijā un ir pianistes dzīvesbiedrs, ir uzbūvējis vairāk nekā 150 Stein, Walter, Hofmann, Graf un Pleyel instrumentu kopiju. Tos spēlē Nikolauss Arnonkūrs, Pauls Badura-Škoda u. c. 2009. gadā meistars uzbūvēja Šopēna iemīļotā instrumenta Pleyel 1830. gada kopiju. Lista festivāls Veimārā viņam pasūtījis 1846. gada Boisselot klavieru kopiju, kuru oriģināls piederējis pašam Listam. 2011. gadā jaunais instruments skanēs Lista divsimtgadei veltītajos koncertos - I. L.)
Kāpēc tomēr izlēmāt pirkt?
Nolēmu - ja arī pati cietīšu, tas būs Mocarta īstās skaņas vērts. Pierakstījos pasūtītāju rindā un gaidīju divarpus gadu, līdz klavieres būs gatavas. Nolēmu pati braukt instrumentam pakaļ. Pols tobrīd jau dzīvoja Čehijā, bet es - Nīderlandē, kur biju iejutusies un baudīju lieliskas koncertēšanas iespējas. Došanās pēc klavierēm 2001. gada 1. septembrī izvērtās tā, ka man bija vīza tikai uz 48 stundām (ar Kanādas pasi), bet es vēl joprojām dzīvoju Čehijā mūsu darbnīcā Prāgas tuvumā. Neko nenozīmēja pat tas, ka jau pati postsociālisma bloka valsts robežas šķērsošana man radīja diskomfortu. Pametu visu, kas man bija Nīderlandē, un pārcēlos. Apzinādamās, cik ļoti riskēju, pametot iekārtotu dzīvi, nākotni iztēlojos diezgan drūmu: viss tūlīt sabruks! Kaut vai ikdienas darba neērtību dēļ, jo uz koncertiem, kurus biju ieplānojusi 30-50 km attālumā no savām Nīderlandes mājām, tagad bija jāceļo jau 1500 kilometru… Sajūta un pārdomas bija līdzīgas tām, kādas droši vien ir, lecot no piektā stāva loga. Biju kā apsēsta. Kā cilvēks, kurš viendien čībiņās aiziet uz tuvējo veikalu pēc maizes un vairs neatgriežas mājās pie ģimenes. Tagad zinu, ka no sevis varu sagaidīt visu, un tikai lūdzu Dievu, lai mani turpmāk pasargā no tik krasiem pavērsieniem.
Kāpēc Bahu var spēlēt ar visu laiku instrumentiem?
Mums ir paveicies, jo Bahs ir seismiski izturīgs komponists, jo bija mūziķis arhitekts. Dažādu autoru muzikālās domāšanas skanējuma, enerģētiskais un arhitektoniskais piepildījums ir ļoti atšķirīgs. Ramo mūzikā īpaši nozīmīgas ir krāsas, un bez tām - tātad bez izsmalcinātā, labā franču klavesīna - viņa mūzikas burvība zūd. Starp citu, atteikdamās no klavesīna, sapratu, ka tieši tāds bija arī Mocarta ceļš. Viņš taču nespēlēja Stainway koncertflīģeli (viņa dzīves laikā tāda vēl nebija). Bērnībā viņš spēlēja klavesīnu un klavihordu, līdz vienā brīdī ieraudzīja klavieres. Klavesīnu bērnībā spēlēja arī Mendelszons, kurš vēlāk kļuva par ievērojamu romantisma komponistu.
Kas ir svarīgāks - vēstures zināšanas vai intuīcija?
Mūsu instrumenti ir pagātnes labāko meistaru darinājumu kopijas. Šteins un Valters bija divi labāki meistari Vīnē. Tolaik uzskatīja: ja vēlies spēlēt sirdij, dari to uz Šteina klavierēm, jo tām ir maiga skaņa. Tas patiešām ir intīms instruments, ļoti piemērots nelieliem mājas saloniem. Šo skaņu iemīl uzreiz! To redzu arī pēc cilvēku reakcijas mūsu darbnīcā: sākot spēlēt J. A. Stein klavieres, viņi uzreiz pārmainās sejā, un, pat ja praktisku nolūku dēļ iegādājas citu instrumentu, sirds jau ir atdota Šteina klavierēm. Valtera klavieres vairāk piemērotas izpildītājiem virtuoziem, kuri spēlē virtuozu mūziku ar orķestriem koncertzālēs. Ir zināms, ka Mocarts koncertēdams visur ņēmis līdzi savas Valtera klavieres. Šopēns koncertam Vīnē izvēlējās tās meistara Grāfa klavieres, taču mums ir agrīnāks paraugs, vairāk piemērots Šūbertam.
Kad lasīju, ka Žoržai Sandai paticis klausīties Šopēna spēli, sēžot zem klavierēm, brīnījos: kā viņa nekļuva kurla? Protams, iedomājos mūsdienu koncertflīģeļa skaņas spēku…
No mūsdienu viedokļa liekas, ka viņai varbūt kaut kas nebija kārtībā ar galvu, taču patiesībā viņa pilnīgi mierīgi varēja sēdēja zem Pleyel klavierēm. Žorža Sanda vienkārši atrada sev labāko vietu, kur klausīties mūziku. Kad XIX gadsimta beigās uzcēla lielās filharmonijas koncertzāles un Brāmsu kā pianistu aicināja doties Eiropas koncertturnejā, viņš pateica: ja vēlaties, lai es spēlēju tik milzīgās zālēs, gādājiet amerikāņu Steinway! Tā ir pragmatiska izvēle. Bet kultūra mainās. Tagad, kad koncerti notiek arī milzu arēnās un stadionos, vajag sintezatoru. Man arī ir jautāts: kā jūs zināt, ka Mocarta mūzika vislabāk skan tieši uz āmuriņklavierēm, kādas bija viņa dzīves laikā? Varbūt viņš būtu laimīgs, ticis pie mūsdienu sintezatora?
Un kā lai pierāda, ka tā nav?
To nevar pierādīt. To var izjust tikai ar sirdi. Noklausījušies priekšnesumu uz vēsturiskajām klavierēm, cilvēki man bieži teikuši: «Es šajā skaņdarbā zinu katru noti, visi to spēlē, bet līdz šim nezināju, ka tā ir tik ģeniāla mūzika!» Tas nozīmē, ka mums izdevies iedzīvināt mūziku īstajās krāsās. Visu nosaka dzīvā mākslas pieredze: vienmēr radīsies kaut kas jauns, un vienmēr kaut kas sāks rezonēt tieši mūsos. Ja mūsu sirds kaut kam atsaucas, nevar teikt, ka tā ir aplamība. Ja mēs uztveram, mums tas ir dzīvs. Ja mēs izjūtam, tātad vajadzīgs. Tikai vajag parādīt. Gudri rīkojusies ierakstu firma Bis, kurai ir veiksmes bums laikā, kad visiem krītas CD pārdošanas rādītāji. Lapās, kur lejupielādei tiek piedāvāti popzvaigžņu vai hiphopa ieraksti, tā par dažiem centiem piedāvā nelielus klasiskās mūzikas skaņdarbus, piemēram, skaisto lēno daļu no Bēthovena Mēnesnīcas sonātes. Cilvēki pie viena paķer arī tos - un viņiem iepatīkas. Bet, ja nejūtam, nepalīdzēs visgudrākās grāmatas.