Pirms pāris dienām Saeimas Juridiskā komisija pieņēma lēmumu virzīt izskatīšanai Saeimā Latvijas Republikas Satversmes grozījumus, kas it kā paredz ierobežot Saeimas deputātu imunitāti.
Grozījumu anotācijā ir vispārīgi norādīts uz nepieciešamību pārskatīt pašreizējos deputātu neaizskaramības noteikumus, kas ir pārlieku plaši un vispārīgi, tāpēc mūsdienu demokrātijā nav nepieciešami parlamenta aizsardzībai un nav attaisnojami ar objektīvi pamatotu nepieciešamību.
Tomēr praksē piedāvātie grozījumi pieļaus, ka Saeimas deputātiem varēs izņemt viņu personīgos pierakstus, kuros, piemēram, varētu būt arī ziņas par kāda cilvēka uzticētiem faktiem par ierēdņu patvaļu un korumpētību; atļaus deputātus ievietot ārstniecības iestādē ekspertīzes izdarīšanai; atvest piespiedu kārtā kā liecinieku tiesvedībā vai arī vispār noteikt aizliegumu pildīt deputāta pienākumus… Šis ierobežojumu saraksts vēl nav izsmeļošs.
Likumprojekts arī pieļaus administratīvā tiesvedībā Valsts policijas un pat Dabas aizsardzības pārvaldes amatpersonai, Valsts ieņēmumu dienestam, pašvaldības policijai u. c. veikt deputāta piespiedu atvešanu personības noskaidrošanai vai protokola sastādīšanai un deputāta un tā rīcībā esošās mantas, dokumentu apskati un arī izņemšanu.
Diemžēl Saeimas kārtības rullis nenodrošina skaidru procedūru, kā deputāts varētu izteikt apsvērumus par viņa vajāšanas politiskajiem iemesliem. Vai mēs varam pilnīgi un kategoriski izslēgt iespēju, ka visas iepriekš minētās darbības nevarētu tikt veiktas, lai izdarītu spiedienu uz deputātu vai sodītu viņu par kādu «nepareizu», varas iestādēm netīkamu pozīciju? Vai pie varas esošajiem un tiesībsargājošās iestādes kontrolējošajiem tas neradīs «kārdinājumu» šīs sviras izmantot pret nevēlamiem un pārlieku aktīviem deputātiem?
Starp citu, iesniegtajos grozījumos tiek iestrādāta zināma pretruna - ja tiesa ir pieņēmusi lēmumu par Saeimas locekļa apcietināšanu, par viņa atrašanos apcietinājumā vēl būtu jālemj Saeimai. Būtībā tas nozīmē, ka deputātiem it kā jāpārvērtē tiesas lēmums. Šeit neizbēgami nāk prātā situācija ar kratīšanu Šlesera dzīvesvietā. Vai līdzīgi kā tajā gadījumā mums atkal būtu jāuzkāpj uz tā paša grābekļa, kad deputātiem it kā jādod vērtējums par tiesas lēmumu? Nedomāju, ka tas ir pareizi.
Savdabīgi, ka, samazinot deputātu imunitātes līmeni, Latvijā tiesu varas atzars un izpildvara imunitātes jautājumā saglabā ap sevi tik augstu mūri, ka tas rada nopietnu vielu pārdomām par samērīguma, vienlīdzības un lietderīguma principu pielietojumu. Grozījumi Satversmē šīs jomas neplāno skart.
Latvijā tiesneši, prokurori, valsts drošības iestāžu amatpersonas nav saucamas pie administratīvās atbildības vispār. Tiesnesi nevar atvest piespiedu kārtā, viņu nevar aizturēt bez Augstākās tiesas tiesneša lēmuma, kriminālprocesu pret to var ierosināt vienīgi ģenerālprokurors, un, pat ja tiesnesi notver mazāk smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā notikuma vietā, par viņa aizturēšanu ir jālemj Augstākās tiesas tiesnesim. Prokurors nav aizturams pat administratīvā kārtā. Valsts drošības iestāžu darbinieki tikai ar ģenerālprokurora piekrišanu ir aizturami, pakļaujami kratīšanai un saucami pie kriminālatbildības.
Imunitāte ir gan advokātiem, gan garīdzniekiem, gan detektīviem un pat tulkiem, taču Valsts prezidenta imunitāte ir attiecināma vienīgi uz kriminālvajāšanu.
Līdz ar to imunitātes institūts ir padarīts par formālu un ar loģiskiem argumentiem nepamatotu, un no tās būtu jāatsakās vispār, nevis jākuļ tukši salmi un jādeklarē, ka imunitāte būs drusciņ vieniem, vairāk citiem un arī deputātiem sev gribētos kaut ko tomēr paturēt…