Kā rodas laba arhitektūra?_ atklāšanu izstāžu zālē _Arsenāls_. Jaunajā _Procesā_ - sarunas ar astoņiem varoņiem, vairāk nekā 300 attēlu un pētījums Rīgas radošie kvartāli. Atvēršanas svētki šodien notiks grāmatu un dizaina koncepta veikalā _Lukabuka_, kas atrodas Latvijas Mākslinieku savienības ēkā, - tas ir vēl viens projekts, kura iniciatore ir I.Zībārte.
Pirmā grāmata Process bija domāta arhitektūras profesionāļiem. Vai cerat, ka jaunais izdevums varētu piesaistīt plašāku auditoriju?
Mani iepriecinātu, ja Process 2 uzrunātu plašāku lasītāju loku, kaut gan mēs saglabājam savu pamatauditoriju - tie ir arhitektūras profesionāļi. Saturā mainījies tas, ka šī grāmata vairs nav strikts arhitektūras izdevums. Nācis klāt produktu dizains, laikmetīgā māksla, modes dizains, grafiskais dizains. Arhitektiem Latvijā joprojām ir krīze, viņiem ir grūti adaptēties šai situācijai, jo īpaši pēc tik strauja ekonomiskā uzplaukuma un tā sekām - lieli attīstības projekti, augstceltnes, mājokļu ciemati... Darba temps viņiem bija ārprātīgs, pašlaik situācija ir citāda. Mēs izdomājām, ka varētu viņus uzmundrināt un informēt par to, ko dara citu radošo nozaru pārstāvji. Ne modes dizaineri, ne produktu dizaineri šos treknos gadus nekad nav piedzīvojuši. Arhitekti var uzzināt, ko šie cilvēki ir izdarījuši, kādos virzienos viņi domā.
Grāmatā parādās ne tikai arhitekti un dizaineri, bet arī mākslinieks Miks Mitrēvics un modes duets MAREUNROL'S - viņi ir kultūras personāži, kuri ir zināmi arī ārpus savas nozares. Publikai viņi ir labāk pazīstami nekā jauni talantīgi arhitekti.
Jā, bet arhitekti par viņiem īsti nezina. Tā ir iespēja iepazīties. Mēs apzināti uzdevām viņiem jautājumus, kurus neuzdod modes žurnāli un citi populāri izdevumi. Ar MAREUNROL'S, Miku Mitrēvicu un sociologu Viesturu Celmiņu mēs runājām par pilsētu, par starpdisciplināru sadarbību, par to, kā viņi skatās uz citām mākslas nozarēm.
Kur ir robeža starp grāmatu un žurnālu? Kas ir lielākā atšķirība?
Atšķirība ir satura nopietnībā un ļoti godprātīgā profesionālā attieksmē. Katrs burts, katrs attēls grāmatā ir tāpēc, ka mēs esam tā izdomājuši. Uzdrīkstēšos apgalvot, ka nejaušu lietu tur nav. Tāpēc tā ir grāmata. Žurnālu parasti met laukā. Būdama grāmatas redaktore, es negribētu, lai šo izdevumu met ārā. Es cenšos pie tā strādāt, tāpēc mēs sakām, ka tā ir grāmata vairākos sējumos.
Veidojot Procesu 2, mēs skatījāmies, kādi ir bijuši interesantākie notikumi un spilgtākās parādības arhitektūrā un saistītajās nozarēs gan vietējā, gan starptautiskā kontekstā pēc pirmās grāmatas iznākšanas. Vienojošais elements Procesā 2 ir pētījums Rīgas radošie kvartāli. Tajā izpētītas gan jaunas galerijas, gan jauni koncepta veikali, gan tādas vietas kā Spīķeri, kas ir nozīmīga kultūras adrese pilsētā. Mēs runājām ar personībām, kas ir saistītas ar visiem šiem notikumiem.
Mēdz teikt, ka process ir svarīgāks par rezultātu. Kādas ir attiecības starp procesu un rezultātu šajā grāmatā?
It sevišķi pirmajā izdevumā un izstādē Arsenālā mēs interesējāmies par procesu - kā rodas arhitektūra? - un meklējām atbildes. Tie bija varianti, kas bija aktuāli tajā brīdī. Iesāktais turpinās otrajā izdevumā. Sarunas ar arhitektiem, produktu dizaineriem un pārējiem varoņiem atspoguļo viņu darba procesu. Piemēram, Zaiga Gaile runā par laikmetīgu arhitektūras rekonstruēšanas, restaurācijas, renovācijas, pārbūves metodi, viņa vēl joprojām meklē terminus, kas ir šausmīgi grūti, un Zaigas Gailes biroja darbs ir kardināli atšķirīgs no klasiska restaurācijas biroja darba. Arhitekts Arnis Dimiņš runā par konceptiem un jauniem meklējumiem arhitektūrā, par meklējumiem, kas pārsniedz tradicionālas arhitektūras robežas, kā, piemēram, Rema Kolhāsa objekts Prada Transformer. Tā ir arhitektūra, ko var pagrozīt, pamētāt, pārcelt no vienas vietas uz otru.
Man viens no galvenajiem uzdevumiem bija radīt izdevumu par arhitektūru, kas būtu mūsdienīgs un svaigs gan saturā, gan formā. Tāda izdevuma šeit nebija. Tad, protams, nāk viss pārējais - rosināt diskusijas, draudzēšanos. Gribējās arī svētkus, jo arhitektūras izdevums Latvijā ir svētki.
Vai veikalu Lukabuka var uzskatīt par grāmatas «bonusu»?
Tieši tā, jo mēs sastapāmies ar problēmu, ka šādu izdevumu nav kur pārdot. Rīgā līdz šim nebija specializētas grāmatnīcas. Par biznesu grāmatu izdošanas un tirdzniecības kontekstā mūsdienās runāt ir smieklīgi. Tā drīzāk ir misijas apziņa un mēģinājums kaut ko darīt.