Virsmāsa domā, ka labi, ja kolektīvā strādā dažādu vecumu māsas. Jaunajām māsām ir daudz enerģijas, bet vecākās māsas dalās ar pieredzi. Un viena no pieredzējušākajām, zinošākajām, laipnākajām māsām Vidzemes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā ir Laura Jansone.» Vidzemes slimnīcas galvenā māsa Antra Kupriša piebilst, ka «māsai jābūt profesionāli augstā līmenī gan aprūpē, gan arī psiholoģiski kontaktējoties ar vecākiem. Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas māsas ir īpašas».
Pieredze noder
«Mēs nodaļā esam deviņas māsas un varam viena uz otru paļauties. Komandā strādājot, jājūt, kas kurā brīdī jādara, mums jāsaprotas no pusvārda,» saka Vidzemes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas māsa Laura Jansone. Viņa jau kopš skolas laika zināja, ka grib mācīties par māsu, taču ar skolas gūtajām zināšanām, lai strādātu ar bērniem, vien bija par maz. «Tik maziņus bērnus, kādi ir jaundzimušo nodaļā, pirms tam es biju redzējusi tikai bildītēs. Cits vēl mazāks par cukura paciņu! Kad pirmo reizi ieraudzīju 700 gramus smagu bērniņu, man likās - ārprāts - viņš taču ir pilnīgi caurspīdīgs...» atceras L. Jansone.
Vismazākie mazuļi prasa vislielākās rūpes. Viņi dzīvo inkubatorā, kur tiek nodrošināts siltums, un, kad ārsts izvērtējis, tad darbs māsiņām - vēnā jādur, jāliek katetrs, pie sistēmas jāliek. Darbs prasa ārkārtīgi lielu precizitāti. Ja pieaugušajiem zāļu deva mērāma gramos, tad mazulim tie ir 0,01 mililitrs. «Tas ir gandrīz netverami, un nevar būt ne simtdaļas mililitra pa labi vai pa kreisi.»
«Pēc raudāšanas varu noteikt, kas bērnam sāp - galva vai vēderiņš. Pavisam cits ir raudiens, kad ir niķis,» stāsta māsiņa un turpina: «Jā, pat tikko dzimušam jau ir niķi. Viņš ir sapratis, ka atliek tikai vairāk pabļaustīties un kāds paņems klēpī, dos paēst.» Pie inkubatora pieejot, viņa jau saprotot, kā bērniņš jūtas - vai grib gulēt uz vēdera vai uz muguras. «Dzīvības rādītāji - elpošana, sirdsdarbība - tiek fiksēti ar monitoriem, bet labsajūtu var noteikt tikai ar rokām, acīm, sajūtām. Tikai tā var saprast, vai mazulītim ir par karstu vai par aukstu, vai viņš ir sasprindzis vai atslābinājies,» stāsta Laura Jansone. Viņas pieredze, kas iegūta, 18 gadus strādājot nodaļā, ir viņas priekšrocība.
Bērnu māsiņai jābūt arī labam psihologam. Tas noder, ne jau darbojoties ar bērniem, bet jo īpaši ar vecākiem - ar mammu, ar tēti. Visas 24 dežūras stundas jābūt saspringumā. Bet 24 stundu dežūra ir tāpēc, lai izvērtētu bērna stāvokli diennakts ritmā. Pēc priekšlaikus dzimušajiem sanāk arī braukt uz Vidzemes slimnīcas dzemdību nodaļām Madonā un Balvos.
Ik pa pieciem gadiem māsām jāatjauno sertifikācija. Mācības notiek gan Rīgā, gan citās Latvijas slimnīcās. Brauc ārsti ar informāciju par jaunumiem arī uz Vidzemes slimnīcu. «Agrāk vairāk vajadzēja paļauties uz savām ausīs, acīm, rokām, kājām, tagad jāspēj tikt līdzi laikam un pacietīgi jāapgūst jaunās tehnoloģijas un aparāti,» stāsta Laura.
Tikai Latvijā
Kas ir grūtāka - fiziska vai emocionāla slodze? «Reizēm jau emocionālais vairāk nogurdina. Gribas palīdzēt visiem un darīt to pēc iespējas labāk. Bet ir bijušas tādas dienas, kad pēc dežūras esi tik nogurusi, ka izej ārā no slimnīcas un vairs nezini, uz kuru pusi jāiet, kas jādara,» aizdomājas Laura. Taču viņa nevienu mirkli nav nožēlojusi, ka izvēlējusies šo profesiju.
«Es visu laiku ceru, ka kaut kas tomēr mainīsies uz labo pusi,» sāpīgo algas jautājumu viņa komentē nelabprāt. Bija laiks, kad Laura, tāpat kā tagad gandrīz visas nodaļas māsas, strādāja pat trīs darbos. Bet tad viņa sev pateica - stop! «Sapratu, ka pārvēršos par robotu, zombiju. Galu galā jau nevienā darbā neesi normāls un arī mājās no tevis nav jēgas,» viņa komentē. Tāpēc jau jaunās māsiņas meklē citus darbus un laimi ārzemēs. Laura gan ne par kādu naudu nemainītu darbu savā jaundzimušo nodaļā pret strādāšanu kādā pansionātā svešās zemēs. Lai gan acu priekšā viņai ir bijušās kolēģes, kura strādā Anglijā, rādītās bildes, kā medmāsa par saviem līdzekļiem bija izremontējusi vecu zirgu stalli, kam apkārt krāšņi iekopusi puķu dārzu. «Nu nevar jau visu laiku iet tikai uz leju,» optimismu nezaudē Laura un tomēr atzīst, ka kādreiz jau dūša sašļūk. «Bet… kad redzi, ka kāds mazais stiprs un spēcīgs aiziet mājās, kad mamma ir laimīga. Vai arī tad, kad satiekam savus bijušos pacientus. Bija tāds puika 650 gramus smags. Pēc diviem gadiem viņš mammai pie rokas atnāca pie dakteres un lielām acīm skatījās, kas te nodaļā notiek. Pilsētā savējos satieku, daži jau ir vidusskolnieki.»
Brīnumiem jātic
Ar mammām jārunā ne tikai par priecīgajiem brīžiem, kad var pateikt, ka mazulītis pieņēmies svarā par dažiem gramiem. «Ir bijušas naktis, kad mazais cīnās par savu dzīvību un es runāju ar mammu vairākas, garas stundas. Taču, jo vecāki vairāk paļaujas uz mums, jo viņi paši ir mierīgāki, jo bērniņam tas ir labāk. Ir jau tā, ka liekas, ka nekas neiet uz priekšu, un - pēkšņi - notiek kaut kāds brīnums. Pirms gadiem desmit nodaļā bija dvīņu meitenītes, kas nemaz negribēja ēst. Bet vecākiem mājās bija vairāki bērni, par kuriem jārūpējas. Kad mamma un tētis atbrauca apciemot dvīnes, viena māsa attaisīja acis un nopētīja savu tēti. Viņš bija liela auguma. Tētis ieraudzīja šo skatienu un teica - «siev, tev jāpaliek pie mazajiem, mēs mājās tiksim galā». Un patiešām, mammas klātbūtnē māsiņas sāka ēst un drīz tika uz pekām,» stāsta L. Jansone. «Brīnumiem jātic! Nevar paļauties uz to, ka iedos zāles un būs labi. Ar mazajiem jārunājas. Ja pieiesi pie bērniņa sliktā garastāvoklī un kaut ko teiksi dusmīgā balsī, tad mazulis uzreiz saviebs sejiņu. Bet, ja skaļā balsī parunāsi ar viņu kā ar pieaugušu cilvēku, tad viņš tā arī reaģēs pretī. Mammas jau pasūdzās, ka bērns ar māsiņu uzvedas savādāk, jo viņas jau «uķi uķi, kāds tu maziņš, kāds tu slimiņš». Nevienam nepatīk, ja viņu žēlo. Bet, ja pasaki: «Re, cik forši, tev jau 30 grami pie svara klāt, tu esi cīnītājs,» tad mazais sasparojas,» stāsta Laura un klusāk piebilst: «Mēs saskaramies ar paralēlo pasauli. Nāve un dzimšana ir tik blakus, un to šūpošanos ļoti jūt.»