Iepazīstoties ar jaunākajiem statistikas datiem par vecuma pensiju izmaksu apmēru valstī, rodas skarbs jautājums - vai tas ir taisnīgs un pietiekams atalgojums par mūža darbu? Kā liecina dati, tad patlaban vecuma pensiju saņem ap 480 tūkstošiem iedzīvotāju, un to vidējais apmērs veido 185 latus, kas ir zem valstī noteiktās minimālās mēnešalgas. Turklāt pensijas no 100 līdz 200 latiem ik mēnesi saņem teju 3/4 jeb 73% pensionāru.
Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu, ka situācija pensiju jomā ir kritiska un ka straujas inflācijas vai eiro vērtības krituma gadījumā pensionāru vienīgie ienākumi var pārtapt par nesen medijos nodēvēto nabadzības pabalstu. Valstij būtu skaidri jāpasaka, ka nākotnē esošais solidaritātes pensiju modelis, kad jaunā paaudze maksā par vecāko paaudzi jeb pensiju 1. līmenis, ir minimāls sociālās drošības spilvens, ko garantēs valsts, piemēram, nodrošinot sociālo dzīvošanu un nelielu dienas naudu. Galu galā ir skaidrs, ka Latvijā, pieaugot iedzīvotāju dzīves ilgumam, samazinās to darbspējīgo iedzīvotāju skaits, kas nodrošina solidāro pensiju maksāšanu. Pret šo patiesību nevajadzētu izturēties ar pretestību vai noliegumu, jo mums vēl ir laiks tam pienācīgi sagatavoties.
No vienas puses, valsts, protams, var censties stimulēt 2. un 3. pensiju līmeni, nosakot lielāku iemaksu procentu, bet, no otras puses, sistēmā nekas nemainīsies, ja valsts atklāti un godīgi nepateiks, ka nodrošinātas vecumdienas ir jāsakrāj katram pašam un valsts var būt tikai kā palīgs, nevis atbildīgais pensiju veidošanas procesā. Ir jāmaina sabiedrības domāšana, un tas ir jādara valstiskā līmenī.
Valstij ir jādomā ne tikai ilgtermiņā, bet arī plašāk. Proti, ir jānorāda cilvēkiem uz pensiju sistēmas riskiem un jāpiedāvā alternatīvi risinājumi. Nevar būt tā, ka pašreiz mēs tikai un vienīgi akli izpildām likumu, piedaloties obligātajā 1. pensiju līmenī, kas, starp citu, arī negarantē 100% pensiju izmaksāšanu. Jo, kā zināms, nevienam nodokļu maksātājam nav līguma ar valsti par pensiju izmaksāšanu, līdz ar to tas ir tikai ticības jautājums par to, vai valsts nodrošinās pensijas nākotnē, kā arī - valsts un pensijas saņēmēja attiecībās noteikumus vienpersoniski var mainīt tikai valsts. Protams, tas ir melnākais no scenārijiem, taču visreālākie apdraudējumi tam pašam 1. pensiju līmenim ir pieaugošā inflācija, kura veicina uzkrājumu vērtības un pirktspējas krišanos, un straujās valūtu svārstības starptautiskajos finanšu tirgos, jo, krītot eiro, zem sitiena būs arī lats, tātad visi valstī esošie uzkrājumi nacionālajā valūtā.
Tieši neticība valūtas stabilitātei un tam, ka nākotnē tā saglabās savu vērtību, un tam, ka peļņas procenti par kapitāla pieaugumu spēs nosegt pirktspējas zudumu, ir viens no lielākajiem šķēršļiem ne tikai uzkrājumu veidošanai, bet arī pensiju uzkrājumiem un caur to - nodokļu iemaksai.
Tāpēc valstij būtu jāmeklē iespējas, kā pasargāt 1. vai 2. pensiju līmenī uzkrāto pamatkapitālu pret iespējamajiem zaudējumiem nākotnē. Jādomā, kā pārliecināt un nodrošināt stabilu, ilgstpējīgu un uzticamu finanšu sistēmu un vidi, kas veicina uzkrājumu veidošanu. Kā viens no variantiem jaunizveidotās valdības deklarācijā tiek minēts uzkrājumu apdrošināšana, taču būtu vērts izvērtēt arī iespēju uzkrājumus nodrošināt ar zeltu, kas kā ilgtermiņa aktīvs ar nemainīgi augstu vērtību garantētu pensiju drošību pret inflācijas un valūtas devalvācijas riskiem.
Arī nodokļu politikas izmaiņas šajā kontekstā būtu vērts aplūkot, jo nesen ar lielu pompu ieviestais kapitāla pieauguma nodoklis nav sevišķi taisnīgs. Iedzīvotājiem veicot privātos uzkrājumus - investējot, piemēram, akciju tirgos, - tagad jāmaksā ienākuma kapitāla nodoklis 15%. Tagad uzmanīgi palūkojieties uz šo situāciju - Latvijas Republikas pilsonis veicis uzkrājumus no saviem ienākumiem, par kuriem, jau saņemot šos ienākumus, viņš nomaksājis 25% ienākuma nodokli, kas starp citu, joprojām ir augstāks par uzņēmumu ienākuma nodokli 15% apmērā. Saņemto naudu viņš investējis, piemēram, akciju tirgū, bet pēc peļņas saņemšanas no akciju tirgus viņš spiests nomaksāt atkal 15% no kapitāla pieauguma. Ņemot vērā, ka viņš uzņemas ieguldītāja riskus, šāds nodokļa pielietojums, pat ja to nevar saukt par netaisnīgu, pilnīgi noteikti nerosina veikt ieguldījumus un domāt par nākotni.
Tāpat, domājot par alternatīvām, viens no populārākajiem pensiju modeļiem ir t. s. brīvprātīgais pensiju modelis jeb 3. līmenis, kas gan pēdējā laikā neattaisno cerības, un privāto pensiju plāna rezultāti turpina pasliktināties. Tā, piemēram, šī gada septembrī negatīvu ienesīgumu uzrādīja 16 no kopumā 18 atklātajiem un viena slēgtā pensiju fonda, kas ir sliktākie rādītāji pēdējā gada laikā.
Arī 3. pensiju līmenī veikto uzkrājumu izmantošana dzīvē notiek nedaudz savādāk, nekā sākotnēji ir ticis domāts, kā arī pretēji rietumvalstu praksei, proti, vairākums uzkrājumu veicēju Latvijā, sasniedzot 55 gadu vecumu, kas ļauj piekļūt pensiju 3. līmenī uzkrātajiem līdzekļiem, no vecumdienu uzkrājuma konta izņem visu naudu, pametot pensiju 3. līmeni. Lai gan var piekrist viedoklim, ka par šo pašu naudu šodien var iegādāties daudz vairāk, nekā varēs rīt, tomēr šāda tendence daļēji izkropļo pensiju sistēmu, jo tās būtība ir nodrošināt pārtikušas vecumdienas visa mūžā garumā. Piemēram, Rietumu valstīs aptuveni 80% gadījumu šis uzkrājums tiek izmaksāts pa daļām visas atlikušās dzīves laikā.
Šie piemēri vien liecina par to, ka Latvijā cilvēkiem, pirmkārt, nav izpratnes par pašu pensiju sistēmas jēgu, otrkārt, cilvēki pamatoti baidās, ka uzkrātā nauda varētu zaudēt savu vērtību. Valstij šī situāciju būtu jāņem vērā, izstrādājot sadarbībā ar darba devējiem ne tikai 3. līmeņa uzkrājumus veicinošu stimulu paketi, bet arī piedāvājot dažādus uzkrājumu veidošanas mehānismus, kas pat var būt tiešā veidā nesaistīti ar pensiju sistēmu kā tādu.
Jāveido investīciju veicinoša vide un nodokļu politika, kas radītu vēlmi un nepieciešamību iedzīvotājiem veikt uzkrājumus. Pašreiz šāda sistēma pilnībā nedarbojas un, pats galvenais, potenciālajiem uzkrājumu veidotājiem nav ticības uzkrājumu vērtībai nākotnē. Iedodiet cilvēkiem īsto instrumentu rokās - viņi paši spēs sevi apgādāt!
Otrkārt, paralēli iemaksām pensiju līmeņos ir jāveido personīgie finanšu uzkrājumi, kas, neskatoties uz iespējamo vērtības kritumu starptautisko finanšu krīžu iespaidā, tomēr būs lielāks atbalsts vecumdienās, nekā konts ar pilnīgi tukšu bilanci. Un to vajadzētu pateikt valsts līmenī, oficiāli atzīstot, ka vecuma pensijas nākotnē varēs pildīt tikai sociālā spilvena lomu.
Treškārt, būtiski ir saprast, ka ikviena cilvēka vislielākā bagātība ir viņa ģimene, šajā gadījumā ar to domājot bērnus, kuri rūpējas par saviem vecākiem. Daži eksperti to pat ir nodēvējuši par 4. pensiju līmeni, un nevar nepiekrist, jo tā būtu kardināla domāšanas maiņa, kas sekmētu arī tik ļoti nepieciešamo dzimstības pieaugumu valstī. * a/s Goldinvest Asset Management padomes priekšsēdētājs